Izlasot Liepājas kriminālziņu rubrikā rakstu par 11 gadus veco puisīti, kurš gāja bojā, aizrijoties ar riekstiem, nevarēju saturēt asaras, – tās bira un bira, un sirds sāpēs sažņaudzās. 

Pati esmu mamma astoņus gadus vecam bērnam. Galvā radās daudz domu un arī tikpat daudz jautājumu: vai tiešām neviens nevarēja palīdzēt? Vai tiešām visiem bija vienalga? Vai tomēr tas ir zināšanu trūkums? Kā rīkoties, kad cilvēks nonācis ārkārtas situācijā, kurā apdraudēta viņa dzīvība?

Man ir radusies doma par iespēju rīkot stundas/lekcijas skolās, un ne tikai vidusskolēniem, bet arī pamatskolēniem no 1. līdz 7.klasei.

Domāju, ka ir ļoti svarīgi iemācīt, paskaidrot, parādīt, kā rīkoties dzīves kritiskajās situācijās. Situācijās, kuras apdraud cilvēka dzīvību.

Esmu mācījusies Liepājas 8. vidusskolā. Sporta un veselības pasniedzēja Jeļena Dudko mums lasīja pirmās palīdzības lekcijas. Tas tiešām bija interesanti un aizraujoši! Mūs mācīja, kā sniegt pirmo neatliekamo palīdzību bezsamaņā nonākušam cilvēkam, ko darīt, ja iekodusi čūska vai, piemēram, mājās ir sācies ugunsgrēks, kā arī, kā rīkoties dzīves ārkārtas situācijās. Varu teikt, ka uzzinātais man dzīvē ir noderējis, galu galā izdomāju studēt par medmāsu un palīdzēt cilvēkiem.

Zinu, ka Liepājā ir medmāsas, kurām ir maģistra grāds māszinībās un kuras varētu sniegt lekcijas mācību iestādēs. Domāju, ka skolēniem būtu interesanti paklausīties un uzzināt kaut ko jaunu.

Kāpēc ar savu viedokli vēršos pie plašsaziņas līdzekļiem, nevis Izglītības pārvaldē vai kādā līdzīgā iestādē? Mans mērķis ir piesaistīt cilvēku uzmanību. Mums jau no bērnības māca, ka cilvēkiem ir jāpalīdz, ja ir tāda iespēja. Mums māca būt žēlsirdīgiem attiecībā ne tikai pret cilvēkiem, bet arī mājdzīvniekiem. Ir tikai viens negatīvs aspekts: dažkārt cilvēki baidās palīdzēt, jo ir zināmi gadījumi, kad tas pašam beidzies nepatīkami.

Kāds garāmgājējs mēģināja sniegt pirmo neatliekamo palīdzību bezsamaņā esošajam cilvēkam, kuram bija apstājusies sirds. Vēl pirms “ātrās palīdzības” ierašanās, viņš guļošajam veica netiešo sirds masāžu. Viss norisinājās labi un cilvēks izdzīvoja. Taču ir viens “bet”. To darot,

garāmgājējs šim cilvēkam bija salauzis dažas ribas. Pēc tam tiesā tika iesniegts ziņojums par nekvalitatīvu pirmās palīdzības veikšanu.

Domāju, ka tieši šis moments liek cilvēkiem aizdomāties un pieņemt lēmumu: tomēr nē, es atturēšos, jo neesmu pārliecināts, vai varēšu palīdzēt. Ir bailes par to, kādas tam var būt sekas. Taču, manuprāt, svarīgākais tajā visā ir fakts, ka cilvēks izdzīvoja, ka viņam nepagāja garām un palīdzēja.

Mūsdienās ir tik daudz cilvēku, kuriem ir vieglāk paņemt mobilo telefonu un vienkārši filmēt vai fotografēt, lai pēc tam izliktu sociālajos tīklos un vērot, cik “like” tiks saspiests. Uzskatu, ka, lūk, šādu bezatbildību vajadzētu administratīvi sodīt, nevis tos, kuri cenšas palīdzēt, kaut arī viņiem pietrūkst zināšanu un praktisku iemaņu.

Lūdzu, neesiet vienaldzīgi pret citu cilvēku nelaimēm, palīdziet, ja jums ir tāda iespēja, jo, kas zina, varbūt kādreiz mums arī vajadzēs cita cilvēka palīdzību un neviens nebūs blakus.

Jevgēnija Stepanova, medmāsa