Jaunākās aptaujas atklāja šokējošu faktu – tikai kādi 30 procenti Latvijas iedzīvotāju zina, kas ir Lāčplēša diena. Īpaši nezinoši ir skolnieki un gados jauni cilvēki. Valsts lielākās amatpersonas šūpo galvu: ”Kāpēc? Kāpēc mums nav patriotiski noskaņotu cilvēku? ”

Diemžēl valsts nesaprot, ka patriotismu mākslīgi iepotēt nevar. Valsts var, un tai vajadzētu palīdzēt to ieaudzināt. Un valsts palīdzība vajadzīga galvenokārt ne finansiālajā ziņā, bet attieksmes ziņā. Ļoti daudzas lietas, kas tā vai citādāk saistītas ar patriotismu vai valstiskās apziņas veidošanu uzkrautas sabiedriskajām organizācijām, kuras nesavtīgi to dara jau gadus piecpadsmit. Bet cik ilgi? Redzot, ka valstsvīriem vairāk rūp pašu labklājība, pat maskējoties ar cildeno Eiropas aizsegu, zūd arī šo aktīvo cilvēku entuziasms. Bez tam lielākā daļa šo organizāciju dalībniekiem ir krietni pāri pusmūžam. Un ko tad pēc tam?

Augšminētā aptauja skaidri parādīja, ka gadiem ilgusī diskusija ”Mācīt vai nemācīt skolās Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu” atbildi ir devusi. Diemžēl tikai pēc 15(!) neatkarības gadiem beidzot šī mācīšana tiks uzsākta. Ko gan šajos 15 gados izaugušie varēs saviem bērniem par Latvijas vēsturi pastāstīt?

Patriotiskā apziņa līdz ar audzināšanu veidojas ģimenē. Diemžēl rūpes par izdzīvošanu ikdienā cilvēkam neļauj pacelties pāri savu sadzīvisko problēmu lokam un aizdomāties par tādām vērtībām kā dzimtene, kur nu vēl izjust lepnumu par to. Piederība valstij jau nerodas no nekā, nepieciešama motivācija. Un, lai kāds neapvainojas, prioritārais tomēr ir pamatnācija. Ar savām tradīcijām, kultūru, mentalitāti, kas gadu simteņos te veidojušās. Mūsu valstī tiek audzināti kosmopolīti, bet pasaules pilsoņi nevienam nav vajadzīgi! Ikkatra no tā sauktajām vecajām Eiropas valstīm, pirmkārt, savās skolās māca pašu valsts vēsturi un pieliek lielas pūles tradīciju saglabāšanā. Un kas ir tradīcijas? Tās ir vēsturisku notikumu atskaņas šodienā. Spānijā notiekošās vēršu cīņas vai vāciešu alus festivāls, skotu kilts vai zviedru pūdētās siļķes u.t.t. Pamēģiniet viņiem to atņemt. Savas nācijas apziņa te no valsts puses netiek nīdēta. Jo rezultāts ir neprognozējams – notikumi Francijā pirms gada, vai zviedru balsojums PRET Eiro to jau parādīja.

Pasaules vēsturē ir gadījums, kad kāda tauta, pareizāk, tās vadoņi gribēja izveidot sabiedrību, kurā viss kopā samaisīts – kultūra, tradīcijas, valoda ir viena. Šie vadoņi aizmirsa savas saknes, no kā paši cēlušies. Rezultātā – šī tauta izmira. Palikusi tikai tās diemžēl nedzīvā, valoda – latīņu valoda.

Es nenosodu tos, kas strādā Īrijā. Bez valsts attieksmes maiņas te neiztikt. Nav nepieciešami pētījumi un komisijas, lai izprastu vienkāršas patiesības, ka cilvēki aizbrauc, lai cilvēcīgi pelnītu un dzīvotu. To, ka Īrijā dzīvojošajiem latviešiem iekšā nekas ”neskrubinās”, pierādīja vēlēšanu rezultāti. Nav vērts atbalstīt tādu valsti, kura neatbalsta tevi. Tādu valsti, kura pati aizmirst savas saknes un pēc tam brīnās, ka jauni dzinumi neaug.

Juris Raķis,
Liepājas Nacionālpatriotisko organizāciju koordinators