Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Svētdiena, 19. augusts

+20°C
Vējš: DR 8.9 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Imanta, Melānija

Kristians Rozenvalds: Latvija latviešiem vai nevienam?  (11)

Atslēgvārdi sabiedrība | latviešu valoda | krievu valoda

Jāsaprot, ka diemžēl krievu valoda kā otrā valoda Latvijā ir realitāte. Lai kā arī to negribētos atzīt. Jo īpaši tādās pilsētās kā Liepāja, Rīga, Jelgava, nemaz nerunājot par Daugavpili. Gribam vai nē, bet visās lielākajās Latvijas pilsētās ir liels nelatviešu īpatsvars. Pēdējie notikumi Latvijā liek izvērtēt latviešu un krievu valodas attiecības un atcerēties sāpīgās pagājušajā gadsimtā gūtās mācības.

Valodai ir jābūt saziņas līdzeklim, nevis bremzējošam faktoram, kā tas ir Latvijā, kur tā igtermiņā ir kļuvusi par politiskās dienas kārtības vienu no komfrontējošākajiem jautājumiem. Latviešiem šobrīd svarīgākais ir nevis ieviest jaunus ierobežojumus cittautiešiem, bet panākt, ka latvietis Latvijā, ieejot jebkurā veikalā, vai kādā citā iestādē, varētu pakalpojumu saņemtu latviešu valodā.

Normālā situācijā, kā tas ir redzēts , piemēram, bijušajā Čehoslovākijā, kur čehs un slovāks katrs runā savā valodā, viens otru saprot un nepieprasa papildus tulkojumu. Tas būtu tikai normāli, bet šis jautājums diemžēl ir sarežģītāks. Pat pie nosacījuma, ka sevi uzskatu par demokrātu, es ļoti labi apzinos, ka dodot krieviem maksimālas iespējas nerunāt latviski, viņiem nebūs arī stimula mācīties latviešu valodu, kā rezultātā pretruna ar nerunāšanu vēl vairāk tikai pieaugs.

Manuprāt, situāciju varētu atrisināt ar izmaiņām skolu sistēmā. Mums nav jāregulē valoda, kādā cilvēks mācās skolā. Tā nav mūsu darīšana. Mums krievi ir jāapmāca krievu valodā, bet, kas pašlaik notiek pie mums? Krievu mācību programma krievu valodā ir zināmā mērā latviešu nekontrolēta. Viņi pēc būtības vairāk izmanto Krievijas, nevis Latvijas metodoloģiju. Pareizāk būtu, ja mēs Latvijā krieviem sagatavotu grāmatas krievu valodā, no kurām viņi valsts finansētās skolās mācās krieviski, bet tikai ar vienu noteikumu – iegūt Latvijas valsts oficiāli atzītu diplomu var tikai, ja tiek nokārtots latviešu valodas eksāmens adekvātā līmenī – jāspēj runāt un rakstīt. Tai būtu jābūt kā normai. Ja mēs katru gadu sagatavotu vidusskolniekus, kuri tekoši runātu latviešu valodā, tad pēc desmit gadiem mums problēmām ar latviešu valodu nevajadzētu būt, jo pamazām paaudze nomainās.

Piemēram, ko izdarīja lietuvieši ar Lietuvā dzīvojošajiem poļiem? Viņi nevis lika poļiem pusi no mācību vielas mācīties lietuviski un pusi poliski, bet izdarīja otrādi – ļāva poļiem visu mācību vielu apgūt poļu valodā, bet pēc lietuviešu izstrādātās metodoloģijas. Rezultātā viņi panāca to, ka, citēju Lietuvas izgītības ministru, "mēs iemācām poļus poļu valodā iemīlēt Lietuvu". Savukārt mēs latvieši krieviem iemāca latviešu valodā nemīlēt Latviju.

Lai cik demokrātiski un labvēlīgi noskaņoti būtu cilvēki, valodas jautājuma pacelšana a priori nozīmē problēmas, jo vienozīmīgas atbildes šajā jautājumā nav.

Globālās tendences liecina: ja lielai tautai blakus noliek mazu tautu, pilnīgi droši var paredzēt galarezultātu - lielā tauta apēdīs mazo. Tāda ir vienkārša globalizācijas aksioma. Situācijā, kad abām tautām ir pārāk daudz saskarsmes iespējas, lielākā vienmēr apēd mazāko. Latvijas gadījumā lielākā ir Krievija. Tāpēc , lai cik tas būtu nedemokrātiski, bet, ja uzstādījums ir saturēt latvisko, tad nepietiek ar to vien, ka mēs valodu sargājam. Mums zināmā mērā ir jāierobežo draudu avots. Šī metode nav demokrātiska un tas ir jāatzīst, bet diemžēl tā ir vienīgā izeja.

Nākamais jautājums ir – ko un kā darīt? Šobrīd mēs ne tik daudz vēlamies saturēt un attīstīt latvisko, bet tikai ierobežot krievisko, kas nav pareizi. Šādi mēs izraisām tik negatīvu pretreakciju. Mums jāpanāk situācija, ka no vienas puses cittautieši saprot, ka viņiem nav tik daudz tiesības un iespēju lietot krievu valodu, bet tai pat laikā mēs nejaucamies tur, kur nevajag. Piemēram, uzstādījums, ka citautiešiem jāmācās visi priekšmeti tikai latviešu valodā, zināmā mērā ir iejaukšanās viņu ģimenes tradīcijās, jo padomāsim paši, cik lielā mērā mēs būtu spēlīgi sekot līdzi sava bērna mācībām, ja tās notiktu krievu, angļu vai franču valodā? Šādi mēs pārkāpjam viņu personīgo robežu, ko, manuprāt, nevajag darīt. Mums vajadzētu mēģināt nodrošināt līdzsvaru, kad no vienas puses uzturam demokrātiskos principus, bet tajā pašā laikā savu pretspiedienu veicam tik tālu, lai lieki nekairinātu pretējo pusi, kas, principā, jau ir izdarīts ar veikto parakstu vākšanu par valsts izglītīibu tikai latviešu valodā, kam kā pretreakcija sekoja pašreizējā balsu vākšana par krievu valodu kā otro valsts valodu.

Lieta, par ko visiem latviešiem vajadzētu aizdomāties – ko mēs daram, lai latviešu valodu būtu interesanti un to būtu vajadzība mācīties? Nu jau kādu laiku atpakaļ kādā no nacionālās televīzijas raidījumiem iztaujāja kādu krievu, kurš tekoši runāja latviešu valodā. Atbildot uz vienu no jautājumiem, viņš teica, ka daudz ir dzirdējis stāstu par valodu kā saziņas līdzekli, bet viņš norādīja: "Jums latviešiem vajadzētu aizdomāties par ko citu. Vai jums ir pietiekami daudz tādu lietu, kuru dēļ man kā krievam gribētos mācīties latviešu valodu?" Tad seko tipiskā atbilde: "Bet kā? Tā tak mūsu senču valoda. Pats par sevi saprotams, ka jāmācās." Ja mēs fiziski piespiežam un sakām: "Tu, krievs. Tu būdams Latvijā nevarēsi nemaz iepirkties, nezinādams latviešu valod!" tad, protams, tas ir viens no motivatoriem, bet jautājums ir ne jau par šāda veida motivāciju, bet gan ieinteresētību izmantot attiecīgo valodu.

Ja tu gribēsi runāt somiski tāpēc, ka tā ir tāda pati maza valsts, kas atrodas tepat blakus, tāpēc, ka biznesa attiecības veidojot somu valodā, darījumus varēs noslēgt vairāk, tad arī tiks meklēti ceļi kā iemācīties valodu. Somi ir tikai pieci miljoni. Tas nav daudzreiz vairāk kā Latvijas iedzīvotāju skaits. Arī dāņi ir tikai pieci miljoni, kas tāpat nav daudzreiz vairāk, bet, tai pat laikā, ir cilvēki, kas iet dāļu valodas kursos. Piemēram, ko panākuši dāņi? Viņi ieviesuši iepriekš minēt principu – visās savās augstskolās ļauj studēt bez maksas angliski, bet ar vienu nosacījumu. Students var pabeigt skolu, ja ir nokārtots dāņu valodas eksāmens. Protams, ka šiem ārzemju studentiem dāņu valoda ir kā tāds piedēklis, kas nāk līdzi bezmaksas izglītībai, bet dāņu uzstādījums ir vienkāršs: "Gribi mācīties Dānijā? Nu, tad mācies arī dāņu valodu." Rezultātā viņi maksimāli palielina dāņu valodas lietotāju skaitu, un tam vajadzētu būt arī Latvijas stratēģiskajam uzdevumam – maksimāli vairot latviešu valodā ieinteresēto skaitu. Tas jāpanāk ar iespēju iemācīt valodu, bet mēs joprojām nemaz neesam izstrādājuši savu metodoloģiju, lai latviešu valodu iemācītu vienkārši un saistoši. Mūsu valodas mācīšanas modelis ir novecojis un apmācāmajam garlaicīgs. Otrkārt, ja mēs iemācām, tad priekš kam? Tikai tāpēc, lai uzzinātu, kas notiek Liepājā un Latvijā? Nu kāpēc nelatvietim būtu jāapgūst latviešu valoda? Vai mums ir vismaz Eiropas mērogā aktuāla lasāmviela? Dānijā ir dāņu avīzes, kas nosaka Eiropas toni. Teorētiski, Rīgā šāda līmeņa avīzes arī varētu būt, bet nav. Pēc iedzīvotāju skaita Stoholma ir tik nedaudz lielāka kā Rīga, bet viņu laikrakstu "Expressen" grib lasīt neviens vien cilvēks, jo arī tur redzamas jaunākās Eiropas tendences. Mums ir administratīva vēlme iemācīt valodu, bet mums nav vēlmes radīt produktus, kas potenciālajiem valodas lietotājiem būtu interesanti.

Vienīgais, kas mums "pietrūkst", bez esošās finansu krīzes, ir rotaļas uz starpnacionālās bāzes pamata. No masīviem, nacionalitātē pamatotiem konfliktiem līdz šim esam izvairījušies ne latviešu gudrības, bet vairāk veiksmes rezultātā. Protams, arī savu lomu spēlē Latvijā dzīvojošo krievu līdzšinējais samiernieciskums un pat pretimnākošā attieksme, bet pašreiz ļoti strauji ejam uz to, lai šo mieru un kārtību sabojātu. Jāatceras, ka vienīgie cilvēki, kuri ir piedzīvojuši reālas kara briesmas, ir mūsu vecvecāki. Problēma pašlaik ir tā, ka cilvēki, kuri dominē Latvijas politiskajā telpā, ir jau citas paaudzes, kura nav pieredzējusi kara šausmas. Līdzīga situācija ir citur pasaulē, kur vairs nav tādi cilvēki kā Helmūts Kols, Margarete Tečere un citi, kuriem pagalms bērnībā neasociējās ar futbola spēlēšanu, bet ar vietu, kur rindā tika nostādīti un nošauti cilvēki, kuri vienīgais noziegums bija viņu nacionālā piederība. Viņiem bija pavisam savādāka atbildība pret notiekošo. Viņi saprata ar ko šādas rotaļas beidzas – vardarbīgām, nekontrolētām, pretīgām izpausmēm un asins izliešanu. Jaunajiem cilvēkiem nav šādas pieredzes un viņi nesaprot, ka spēlējoties ar uguni ugunsgrēks ir jau tepat aiz stūra. Visi atzīst, ka nevajadzētu, bet kāpēc gan ugunij nepiemest vēl vienu mazu liesmiņu? Gan jau viss būs kārtībā, gan jau viss pazudīs. Un visvairāk mani uztrauc, ka sabiedrības vairākumus, pēc maniem novērojumiem, nesaprot, ko šāda spēlēšanās var izraisīt.

Kristians Rozenvalds,
politikas vērotājs un komentētājs

  • Komentāri (11)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Viedokļi

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!