Nupat atklātībā izskanēja ziņa, ka Aizputes entuziasti vēlējušies sakopt vecās pilsdrupas Aizputē. Darbus nācies pārtraukt, jo pieminekļu aizsardzības speciālisti konstatējuši, ka darbi veikti bez vajadzīgajām atļaujām un saskaņošanas un ka vispār visam procesam ir jāpieaicina speciālists – arheologs.

Uzreiz gribu pateikt, ka neiebilstu speciālistu kompetencei, neiebilstu pret to, ka visi darbi ir jādara saskaņā ar zināmiem noteikumiem. Protams, ja šai pasaulē katrs darītu, ko gribētu, tas arī pie laba gala nevestu.

Un tomēr kaut kādas dīvainības un ačgārnības pie mums valda. Kultūras pieminekļi pie mums rindām vien grūst kopā (vai ir jau sagruvuši). Un tas nevienu speciālistu neuztrauc. Aizputes entuziastiem speciālisti teikuši, ka nedrīkst tikt sadedzinātas, piemēram, sijas no pilsdrupām, jo tās ir vēsturiskas. Labi, droši vien, ka tā arī ir. Bet lietū, sniegā, vējā un vandālisma aktos iet bojā simtiem kultūras pieminekļu sastāvdaļu! Kā tad vērtēt šo procesu? Kurš par to būs atbildīgs? Speciālisti var teikt, ka kultūras pieminekļu sakopšanai nav naudas. Arī tā ir taisnība. Bet tad izvirzās kāds loģisks jautājums: vai viens sakopts objekts (un kaut arī tas būtu nepareizi sakopts!) nav tomēr augstāk vērtējams par desmitiem objektu, kas vispār pazuduši no zemes virsas? Mēs piesaucam ekonomisko krīzi vai katrā frāzē. Vaimanājam, ka vairs nav cilvēku, kas strādātu dēļ idejām. Bet tad, kad šādi cilvēki atrodas, par spīti krīzei, par spīti vispārējam nihilismam, tad šo cilvēku iniciatīvu uzreiz aptur burta kalpība. Jautājums speciālistiem: vai izglābtas Aizputes pilsdrupas, kaut arī bez tām sijām, tomēr nebūtu labākas par pliku vietu tur, kur reiz stāvējusi ordeņa pils? Teorētiski taču sijas kādreiz (kad pienāktu labāki laiki) varētu izgatavot jaunas, analoģiskas vēsturiskajām. Vai tad tādā veidā nav ticis restaurēts dažs labs kultūras piemineklis? Diemžēl jāsecina jau laikus, ka atbildi uz šiem jautājumiem diez vai saņemsim, jo speciālisti, kā jau tas daždien Latvijā ir noticis, uzlikuši veto un jūtas savu padarījuši. No viņiem jau neviens atbildību neprasīs par kultūras pieminekļiem, kas tikuši noslaucīti no zemes virsmas!

Diemžēl ne tikai rajonā, arī Liepājā bieži vērojama visai bēdīga aina vēstures pieminekļu jomā. Viens no tādiem, piemēriem, ir pašā Liepājas centrā – vēsturiski Bonica kafejnīca, padomju laikā ēdnīca ”Kosmoss”, pēdējos gados zināms kā tirdzniecības centrs “Kosmoss”. Nē, “Kosmosā”, protams, vaina nav nemākulīgā kopšanā vai kopšanas trūkumā. “Kosmosa” nelaime drīzāk gan slēpjas neizpratnē par to, kas vispār ir vēsturiska vērtība. Pēc vēsturiskām atklātnēm var spriest par to, cik grezna un krāšņa kādreiz bijusi Bonica kafejnīca. Protams, padomju laikā gaidīt pietāti pret šo greznumu un krāšņumu būtu bijis veltīgi. Bet tad, kad padomju laiki beidzās, vai tad labākais, ko varēja darīt pilsētas vēsturiskajā centrā, bija tur tirgot no Viļņas atvestās drēbes un citas nekvalitatīvas, būtībā lētas mantas? Tas pats sakāms par bijušo “Palasa” kinozāli. Daudziem varbūt nav nekāds noslēpums, cik krāšņa joprojām ir kinoteātra “Rīga” zāle, turklāt tā tāda ir par spīti tam, ka arī Rīga taču nepalika ārpus padomju ēras nejēdzībām. “Palasa” kinozāle krāšņumā no “Rīgas” neatpalika. Tomēr vēsturiskā kinozāle tagad pārvērtusies plastmasas spaiņu, kafijkannu, augu sēklu tirgotavā… Vai arī šī mantas nevar tirgot citur, kā vien pilsētas vēsturiskajā centrā? Mani kolēģi, kinematogrāfisti, man stāstīja par kādu kultūrvēsturisku kinoteātri Gruzijā, ko varasiestādes gribējušas atdod biznesa mērķiem. Kultūras darbinieki šo kinoteātri esot nosargājuši, izveidojot barikādes ap to. Vai Latvijā tādas akcijas izdotos? Nezinu. Katrā ziņā “Palass” un Bonica kafejnīca jau nav vienīgie vēsturiskie objekti Liepājā, kas cietuši no pilnīga vēsturiska analfabētisma. Un vai tas būtu cilvēku uzdevums, veidot barikādes ap vēsturiskiem objektiem? Jo vēstures pieminekļu sargāšanas un sakopšanas jomā tiešām būtu jāpastāv zināmai kārtībai. Bet kārtībai, nevis burta kalpībai, kas neko neuzlabo, bet situāciju būtībā tikai dara ļaunāku.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja