Latvijā nesen izskanēja kārtējais apbrīnas vērtais taupības priekšlikums krīzes apstākļiem – bērnudārzu audzinātājus turpmāk vairs neuzskatīt par pedagogiem. Viņi būs aprūpētāji vai kas nu tur vēl. Un gribas piebilst, ka ļoti pozitīvi šajā situācijā reaģēja Liepājas pašvaldība, paužot viedokli, ka tā tomēr nebūtu saprātīga rīcība.

Ja Latvijas valdībai šķiet, ka izeju no krīzes rast ir tik vienkārši – izdodot likumus, kas no rītdienas liktu visiem melnu uzskatīt par baltu un otrādi, tad taisni jābrīnās, kāpēc gan mēs vēl sēžam krīzē līdz pašām ausīm. Ja ar to vien atrisina līdzekļu taupības jautājumu, tad nekas taču nav vienkāršāk, kā izdot likumu, ka turpmāk ir obligāti piecstāvu māju uzskatīt par divstāvu (taupām līdzekļus apkurei!), automašīnu par motociklu (taupām degvielu!), ārstu par sanitāru (atkal taupām algas!) utt.

Bet, ja runājam nopietni, tad jā, cilvēkam diplomā ir ierakstīts, ka viņš ir pedagogs, bet valdība var pateikt: nē, tu alojies, neesi vis! Bērnudārzus taču tagad oficiāli sauc par pirmsskolas izglītības iestādēm, tajās realizēto apmācību programmu arī sauc par pirmsskolas izglītības programmu. Bet tas jau, tautas mēlē runājot, ir pupu mizas – vai tad Latvijā nav vienalga, kas strādā izglītības iestādēs un kas realizē izglītības programmas! Ja vajadzēs, tad arī augstskolu mācībspēkus pārtaisīsim par aprūpētājiem.

Un tas viss noris uz tā fona, ka vēl dažus gadus atpakaļ visiem bērnudārzu audzinātājiem bija obligāti jāiet mācīties augstskolās. Savulaik pedagoģijas skolās iegūtā izglītība vairs nederēja, bija obligāti vajadzīga augstākā. Un nevis vienkārši augstākā, bet tieši pirmsskolas pedagoga augstākā izglītība, kas nozīmēja, ka, piemēram, sākumskolas skolotājs bērnudārzā nemaz nedrīkstēja strādāt. Lai mani nepārprastu, pateikšu – es noteikti atbalstu to, ka pedagogam jebkurā līmenī ir jābūt ar augstāko izglītību. Tikai tajā laikā, kad mēs cīnījāmies par augstāko izglītību bērnudārzos, Latvijā bija ministri, kuriem bija vien vidējā izglītība…

Portālā liepajniekiem.lv nupat risinājās sāpīga diskusija par ļoti līdzīgiem jautājumiem, kas skar sporta pedagogus. Tajā Rīgas Basketbola skolas direktors Guntis Šēnhofs pauž atziņu: “Ir divas nozares, kurām jābūt neaizskaramām: drošība un izglītība.” No savas puses varētu vēl piebilst, ka, manuprāt, veselības aprūpei arī. Ko pie tā piebilst Latvijas kontekstā? Ka tā ir ņirgāšanās – celt gaismas pili, vienlaicīgi nīdējot izglītību? Ka visām sfērām katastrofāli trūkst naudas, bet uzņēmumu valdes un padomes, lai varētu arī turpmāk saņemt astronomiskās naudas summas, tās tagad veikli pārdēvējušas par pabalstiem? Nu, ko – ar to jau mēs šo rakstu iesākām, ka, attīstot pārdēvēšanu, mēs varētu rast izeju no krīzes.

Var teikt, ka sports un bērnudārzs krīzes apstākļos nav galvenais. Bet vai varam atbildēt uz jautājumu – kas vispār Latvijā ir galvenais? Kas ir palicis pāri no tiem ideāliem, kuru vārdā cilvēki gāja uz barikādēm? Ir taču 21.gadsimts, varam būt laimīgi, ka Latvijā nav ne karu, ne epidēmiju, bet mums nav nekā cita, kā vien nožēlojama eksistence un drudžaina apziņa: paēst un izdzīvot! Gluži kā mūsu tāltālajam sencim pirmatnējā alā.

Un ir arī cits jautājums – kur ir izeja? Ko darīt? Var teikt, ka janvāra grautiņi Rīgā bija provokācija. Varbūt, ka bija arī. Bet kāpēc neviens pēc šiem grautiņiem neuzdeva jautājumu – kā vispār šāda provokācija kļuva iespējama relatīvi mierīgo, pat pasīvo Latvijas iedzīvotāju vidū? Pēc šiem grautiņiem vienīgā varas reakcija bija – sodīt! Protams, ka sodīt, jo grautiņi, protams, nav izeja. Bet sodīt grautiņu dalībniekus, tās jau bija sekas. Kāpēc neviens – neviens pats!– nerunāja par cēloņiem? Par to, kā grautiņu dalībnieku vidū nokļuva izmisušie pensionāri ar asarām acīs? Jo tie taču nebija impulsīvie jaunieši, kurus viegli aizraut, bet nosvērti cilvēki ”prāta gados”. Nē, grautiņi nav izeja. Bet arī demokrātijas metodes Latvijā ir cietušas pilnīgu sakāvi, jo ar tām ietekmēt tāpat neko nespējam.

Kristīne Jākabsone,
nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdāja