Trešdiena, 21. aprīlis Marģers, Anastasija
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Kristīne Jākabsone: Ko un kāpēc svinām

Kristīne Jākabsone: Ko un kāpēc svinām
24.02.2009 13:19

Atslēgvārdi

2006.gadā Fonds “Libavas Filma” sadarbībā ar Jelgavas pilsētas Domi Jelgavā veidoja dokumentālo filmu “Jelgavas jaunietis multikultūru vidē”. Filmas pamatideja bija analizēt latviešu un krievu skolu jauniešu dzīvi vienotā vidē ar atšķirīgiem uzskatiem, vērtību sistēmām un prioritātēm. Viena no satrauktajām domām, ko toreiz pauda latviešu skolu pedagogi, pie tam, neattiecinot to tikai uz Jelgavas pilsētu, bet uz latviešu jaunatni vispār, bija tāda – latviešu jauniešiem ir nacionālās identitātes grūtības. Tam ir daudz iemeslu, bet to vidū tika minēts arī tas, ka jaunieši vāji orientējas latviešu kultūrā un tās vēsturē, kā arī pietrūkst nacionālo varoņu un nacionālo svētku.

Nesen portālā liepajniekiem.lv izplatītā informācija par to, ka Liepājas rajonā daudzviet gatavojas visai pompozi atzīmēt kolhozu dibināšanas gadskārtas, lika aizdomāties – patiesi, ko tad mēs svinam? Un galvenais – kāpēc?

Tūlīt jāatzīst, ka ar nacionālajiem svētkiem patiešām ir visai bēdīgi. Pat it kā populārākie no tiem – Jāņi – ir krietni degradējušies. Jo šašliku ēšanai un alus dzeršanai nudien nav nepieciešams gaidīt vienu vakaru gadā, to taču var darīt katrā nedēļas nogalē. Pat tad, ja talkā ņemam ugunskuru – to arī taču neviens neliedz sakurt vai ik pārdienas.

Par tādiem latviešu svētkiem, kā Miķeļi, Mārtiņi, Māras dienas, Annas dienas, Jumji, Ūsiņi u.c., nemaz nav vērts runāt – vairums ļaužu tiem pat vairs nosaukumus nezina, kur vēl kādas tradīcijas. Ir tikai nedaudz skumji noskatīties ikgadējā farsā daudzās skolās, kur tiek rīkoti Mārtiņdienas gadatirgi, bet skolēniem tajos atļauj tirgoties ar košļājamām gumijām, automašīnu modelīšiem un citām veikalos pirktām precēm.

Jā, būsim godīgi, 18. novembris vairumam ģimeņu ir vien brīvdiena. Un kā ar 4. maiju? To vispār vairs tikpat kā nepiemin. Bet daudziem cilvēkiem, mani pašu ieskaitot, taču noteikti vēl labā atmiņā 1990.gada 4.maijs. Diena, kad, pieplakuši pie radioaparātiem un elpu aizturējuši, sekojām līdzi Augstākās Padomes deputātu balsu skaitīšanai – būs vai nebūs? Diena, kad raudādami apkampās sveši cilvēki, pēc tam, kad kļuva skaidrs balsojuma rezultāts. Bet šodien ir kaut kā dīvaini – okupācijas gadadiena ir oficiāla sēru diena. Okupācijas gadadienu ir jāzina un jāpiemin, bet vieta tai atvēlēta vēstures mācību grāmatā. Valstī, kurā nu jau aizsākusies otrā paaudze pēc neatkarības atjaunošanas, publiski sērot par to, ka reiz šī neatkarība ir tikusi zaudēta – vai tas ir vajadzīgs? Okupācija ir vēsturē bijis fakts un to par nebijušu nepadarīt. Toties lielāku nozīmi būtu jāpiešķir tam, ka šīs okupācijas laiki ir pagājuši un ka tagad ir iespējas veidot jaunu dzīvi un censties nepieļaut vēstures kļūdas. Tāpēc tam datumam, ar kuru ir aizsākts ceļš uz vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu, būtu jābūt vēl jo vairāk īpašam.

Lūk, ciešā saistībā ar šo ir kolhozu dibināšanas gadskārtu svinēšana. Nē, svinēt var katrs, ko grib, arī Vīriešu dienu 23.februārī. Bet tā pompozi un publiski? Komentāros pie raksta par to dominēja pretēji viedokļi: tā ir cilvēku jaunība, darbs un mīlestība; kopus darbs nemaz nav slikta lieta un Padomju Savienība arī kādam bija jaunība, darbs un mīlestība. Kāpēc nesvinēt Latvijas iestāšanos tajā?; ko tad pārmest krievvalodīgajām organizācijām visādu sarkanu jubileju atzīmēšanu?. Kam taisnība? Šķiet, ka tomēr otrajiem. Kopus darbs tiešām ir laba lieta, bet vai to var apliecināt tikai kolhozā? Par kopus darbu vajag atcerēties, piemēram, tajā brīdī, kad “trīs latvieši dibina četras partijas”. Es pati esmu pazinusi latviešu zemkopjus, vairums no viņiem nu jau aizsaulē, kas pieredzējuši tos laikus, ko tagad gatavojas ar svētkiem atzīmēt. Cilvēki ir raudādami stāstījuši par to, ko nozīmēja kolektivizācija Latvijas laukos. Un tās nebija laimes asaras. Bet galvenais šeit tomēr ir stāsts par vērtībām. Ja publiski sākam svinēt kolhozu dibināšanu, tad, šķiet, varam nonākt arī atpakaļ pie Oktobra revolūcijas gadadienas. Atrunas atradīsies. Jo, pirmkārt, tiešām nevar noliegt to, kas nereti jau izskan publiski – toreiz visiem bija darbs, maize un jumts virs galvas. Otrkārt, katrs laikmets taču kādam asociējas ar jaunību un mīlestību.

Kristīne Jākabsone,
nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz