Tikko aizvadījām kādu Latvijas vēsturē nozīmīgu, lai arī melnu datumu – 14. jūniju. Bet nozīmīgs jau nav tikai tas, kas priecīgs. Nozīmīgi ir arī bēdīgi, drūmi un pat traģiski datumi. 14. jūnijs (un arī 25. marts) ir to vidū.

Latvijā esot par daudz sēru dienu. Es šim uzskatam piekrītu. Manuprāt, valstī, kur vesela paaudze jau izaugusi neatkarībā, nav ar sēru karogiem ielās jāpiemin, piemēram, okupācijas gadadiena. Tomēr pats okupācijas fakts ir vēsture. Un vēsture ir jāzina pašiem un jāmāca jaunatnei.
Nupat sabiedrībā izskanēja pārspriedumi par filmu “Stukačs”. Neesmu kompetenta spriest par konkrēto filmu, kuru neesmu redzējusi, taču šajos pārspriedumos izskanēja arī domas par to, ka jaunatne nezina Latvijas vēsturi un arī neinteresējas par to.

Kas attiecas uz neinteresēšanos, tad tam es gluži nevaru piekrist. Manuprāt, nevar izteikt apgalvojumus no sērijas “kad mēs augām…” un pasludināt, ka jaunatni nekas neinteresē, ieskaitot vēsturi. Visās vecuma grupās ir cilvēki ar plašu interešu loku un cilvēki bez interesēm. Bet tas ir cits stāsts.

Kas attiecas uz to, ka jaunatne nezina vēsturi – par zināšanu līmeni neuzņemšos vispārināti spriest, bet par vēstures mācīšanu gan atļaušos piebilst, ka tur daudz ko varētu vēlēties. Un tā kā runa bija par vēstures iepazīšanu caur filmām, tad aizdomājos par to.

Latvijas vēsture ir ļoti bagāts, bet kinematogrāfiski gandrīz nemaz neapgūts materiāls. Lai cik paradoksāli tas arī nebūtu, taču padomju laikā ir tapis vairāk vēsturisku filmu, nekā neatkarīgajā Latvijā. Taču nedrīkst aizmirst, caur kādu prizmu tolaik šī vēsture tika pasniegta. Tomēr ir labā mākslinieciskā līmenī veidotas filmas, kur fakti tomēr ir un paliek fakti, nu, bet ideoloģisko “mērci” mēs taču varam izvērtēt no veselā saprāta viedokļa. Piemēram, filma par Raini iederēsies gan literatūras, gan vēstures mācīšanā. Tas, ka Rainis bijis izsūtīts trimdā ir vēsturisks fakts, tāpat kā fakts ir tas, ka Rainis bijis nesamierināms cara režīma ienaidnieks. To, protams, kādreiz noklusēja, ka Raiņa ideāls bija brīva Latvija, nevis “proletariāta valsts”. Toties šodien mēs taču to zinām paši un varam mācīt arī saviem bērniem.

Protams, ir daudz Latvijas vēstures momentu, kas pelnītu, lai tos iemūžinātu filmās. Tādi ir gan valsts mēroga, gan teju vai katrā ciemā atradīsies arī lokāla mēroga. Reizēm tie krustojas- tāds būtu, piemēram, stāsts par Durbes dakteri Meierovicu, kura dēlam vēlāk bija tik liela loma Latvijas vēsturē. Arī Liepājas vēsture ir ļoti interesanta. Ne viss tajā ir nozīmīgs valsts mērogā, taču aizraujošu, vēl neizpētītu stāstu tomēr netrūkst.

Protams, filmām – arī mācību – vajag naudu. Tomēr ne viss ir tik slikti un ne vienmēr vajag pieaicināt dārzeņkopības firmu, lai par divdesmit pieciem tūkstošiem latu nofilmētu dažus kadrus pirtī/vannā un tad to nosauktu par tūrisma (vēstures, mācību vai jebkādu citu filmu). Ne visu, bet pietiekami daudz var izdarīt ar entuziasmu.

Pirmkārt, būtu plašāk skolu mācību procesā jāizmanto jau esošās, kaut arī padomju laikā tapušās vēsturiskās filmas.

Otrkārt, Kino arhīvā ir pieejamas vairākas pirmajā brīvvalstī tapušas filmas, ko arī lieliski var izmantot vēstures mācīšanā (piemēram, “Lāčplēsis” un mūspusē tapusī etnogrāfiskā filma “Kāzas Nīcā”).

Un treškārt, pirms dažiem gadiem tika izstrādāti metodoloģiski ieteikumi skolotājiem, kas gan ļoti lēnām iedzīvojas skolās. Proti, tā ir filmu veidošana mācību procesā kopā ar skolēniem. Nē, tā nebūs māksla un, visticamāk, šādu filmu kultūrvēsturiskā nozīme plašākā mērogā arī būs apšaubāma. Taču ar neprofesionālo (t. s. mājas) videokameru uzfilmēt vienkāršus sižetiņus nav sarežģīti. Un ir neprofesionālas montāžas programmas, ar ko var strādāt praktiski uz visiem datoriem un kas paredzētas šādu vienkāršu sižetiņu montāžai. Nav nepieciešamas arī profesionālas zināšanas, lai ar to darbotos. Toties bērnus, domājams, nebūtu grūti ieinteresēt kāda vietējā mērogā svarīga jautājuma izpētīšanā un tad kopīgā uzfilmēšanā. Tas piešķirtu radošu garu mācību procesam. Un arī paplašinātu bērnu zināšanas Latvijas vēsturē (vai citās jomās). Jo ne jau par katru vienu jautājumu var uzņemt filmu vai uzrakstīt grāmatu.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja