Kad tika atvērts Liepājas virtuālais kinomuzejs, saņēmu vēstules no vairākiem cilvēkiem ar dažādiem ieteikumiem un ierosinājumiem.

Atbildēju visiem vēstuļu autoriem, pārspriedām viņu ierosinātās idejas, izkristalizējās arī pa kādai vērā ņemamai domai, jo tas ir tikai labi, ka cilvēki iesaka, ko vēl gribētu redzēt, un reizēm norāda arī uz kļūdām. No malas taču nereti ir labāk redzams. Taču bija arī cilvēki, kas citādi skatījās uz to, ka viņu ierosinājumi uz karstām pēdām netiek ņemti vērā.

Piemēram, kāds cilvēks uzskatīja, ka virtuālajā kinomuzejā ir jāiekļauj arī sadaļa par kinoamatierisma vēsturi Liepājā. Es tam piekritu. Liepāja tiešām ir kinoamatierisma tradīcijām bagāta, kinoamatierismam Liepājā ir ļoti gara un interesanta vēsture, atsevišķos gadījumos Liepājas kinoamatieri ir radījuši tiešām unikālus materiālus, uz kinolentes fiksējot cilvēkus, notikumus un vietas, kuru filmējumi nav atrodami nevienā arhīvā. Taču biju spiesta aprādīt uz to, ka Liepājā šo darbu daru praktiski viena pati un savā darbībā orientējos uz profesionālo kino. Taču, es teicu toreiz un saku arī tagad, ja ir kāds cilvēks, kas ir izpētījis kinoamatierisma vēsturi Liepājā, kam ir vērā ņemami materiāli, tad šim cilvēkam ir visas iespējas kļūt par sadarbības partneri virtuālā kinomuzeja veidošanā. Tāpat piebildu, ka virtuālajam kinomuzejam nav pastāvīga finansēšanas avota, tas tiek finansēts no projektiem. Līdz ar to izskaidroju situāciju. Saprotu, un, domāju, ka jebkurš cits arī, ka ilgstoša darbība, balstoties uz entuziasmu vien, nav iespējama. Agri vai vēlu kļūst nepieciešami kaut kādi materiālie resursi. Tāpēc cilvēkam, kurš ar savām idejām un, iespējams, materiāliem iesaistītos virtuālā kinomuzeja veidošanā un attīstīšanā, būtu jābūt arī pašam gatavam izstrādāt un rakstīt projektus. Es jau to daru, bet uzņemties darīt vēl vairāk man šajā situācijā nudien nav iespējams.

Un tad tikai sākās! Kā nav finansējuma?! Kā jāraksta projekti?! Bet kur tad Eiropas Kultūras galvaspilsēta, par kādu Liepāja gatavojas kļūt?! Vai tad tur nav naudas?! Nācās pacietīgi skaidrot, ka cīņa par Eiropas Kultūras galvaspilsētas titulu nenozīmē to, ka nepārtrauktā straumītē plūst naudas resursi, un no tiem var vienkārši pasmelties, kam ienāk prātā. Beidzās ar to, ka man (!) bija jāuzklausa pārmetumi – Liepāja Eiropas Kultūras galvaspilsētas statusu gan gribot, bet naudu ieguldīt negribot. Itin kā manā varā būtu šo titulu piešķirt vai nepiešķirt. Itin kā es šo procesu finansētu. Itin kā es lemtu par finansējuma piešķiršanu citiem.
Diemžēl daudzi cilvēki, kas darbojas kultūras laukā un kam ir patiešām labas idejas, šo domu vēl nav sapratuši – jā, finansējums lielā mērā ir jāpiesaista pašiem. Ir tiešām jāraksta tie paši projekti. Tas nav pateicīgs darbs, jo reizēm viena projekta uzrakstīšanai tiek patērēts daudz laika, savākts daudz materiālu, ieguldīts liels darbs, bet finansējums netiek iegūts. Arī tā notiek. Bet citu iespēju nav.

Ļoti daudz pretenziju pret domu, ka finansējums jāmeklē pašiem, nereti ir tiem cilvēkiem, kas strādājuši padomju laikos un pieredzējuši to, ka valsts par visu maksāja. Tagad tā vairs nav. Un tas būtu normāli pat tad, ja valstī nebūtu krīzes. Eiropā tā ir normāla prakse, ka cilvēki meklē finansējumu savām aktivitātēm un idejām. Pie mums ļoti bieži ir tā, ka cilvēks apvainojas par to, ka tieši viņa idejai nedod naudu. Bet cilvēku ir daudz un labu ideju arī ne mazums. Visām idejām tiešām ne valsts, ne pašvaldība naudu nevar piešķirt.

Reiz bija cita epizode, taču arī kinoamatierisma sakarībā. Arī bija cilvēki, kas gribēja rīkot kinoamatieru pasākumu, taču šim pasākumam arī nebija naudas un pašvaldība nevarēja to piešķirt. Arī šie cilvēki apvainojās. Un viņiem bija ļoti grūti, gandrīz neiespējami ieskaidrot: kinoamatierisms – tas ir vaļasprieks. Viņiem tas ir tāds, bet citam varbūt zelta zivtiņu audzēšana. Kā lai pašvaldība izlemj, kurš vaļasprieks vairāk atbalstāms – kinoamatierisms vai zelta zivtiņu audzēšana? Šķiet, šie cilvēki šo domu toreiz tā arī līdz galam nesaprata.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja