Sestdiena, 24. jūlijs Krista, Kristiāna, Kristiāns, Kristīne
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Kristīne Jākabsone: Par mums – šeit un citur pasaulē

Kristīne Jākabsone: Par mums – šeit un citur pasaulē
04.11.2009 10:27

Lai nevienam neradītu nevajadzīgas problēmas, precīzas vietas, laikus un personālijas neminēsim, un tomēr – tepat, Liepājā, nupat publiski izskanēja apgalvojums: visi gudrākie, uzņēmīgākie un veiksmīgākie cilvēki no šejienes jau ir aizbraukuši.

Turpinājums šai domai vārdos netika pausts, tomēr pats no sevis radās kāds jautājums un tas neviesa optimismu. Kā tad iznāk – vai tie cilvēki, kas vēlas palikt dzimtenē, te strādāt, dzīvot un audzināt bērnus, ir muļķi un neveiksminieki?! No vienas puses taču tiek vaimanāts par to, ka aizplūst cilvēki, aizplūst gan prāti, gan potenciāls. Taču iznāk, ka no otras puses mums acīs pasaka: ja jūs vēl esat te, tad paši vainīgi, ka nekā labāka nevarat izdomāt!

Nesāksim atkārtot banālās frāzes par to, ka valstij ir nepieciešami cilvēki. Nav gan – vismaz šai valstij noteikti ne. Un valsts – tas nav tikai prezidents, ministru prezidents, ministri un deputāti kaut kur nesasniedzamos augstumos. Valsts un pašvaldību visatļautību un nesodāmības apziņu demonstrē arī, piemēram, pašvaldības SIA, ko mēs ikdienā saucam par namu pārvaldēm. Mūsu mikrorajonā nesen kādas mājas iedzīvotāji izcīnīja izdruku par mājas apsaimniekošanas līdzekļu izlietojumu un izlasīja tajā, ka viņu mājā ir tikusi izremontēta piektā kāpņu telpa. Bet tas taču labi – jūs teiksiet. Labi gan, es piekritīšu, ar vienu iebildi – kāpņu telpas tajā mājā tikai četras.

Protams, ka gadiem dzīvojot tāda un līdzīga valstiskā reketa apstākļos, sevišķi, ja tam vēl pievienojas grūti atrisināmas ekonomiskās problēmas, cilvēki var pagurt, atmest ar roku un izlemt – brauksim prom. Nav iespējams viņus par to nosodīt. Bet vai tiešām nosodāmi ir tie, kas paliek?

Mūsu ģimenes draugu un paziņu vidū ir dažādu viedokļu paudēji. Ir tādi, kas ir pateikuši – mums pietiek! – un jau devušies svešumā. Ir tādi, kuri saka: mēs te pamēģināsim vēl to un to, bet, ja neies – projām, mēs vēl savā mūžā gribam paspēt kā cilvēki padzīvot! Un ir arī tādi, kas pauž pārliecību – mēs nekur nebrauksim, visi nevar aizbraukt, kādam arī te ir jāpaliek, jāstrādā un jādzīvo.

Aizbraukušo stāsti ir dažādi, bet visiem tiem pamatā ir viena caurviju nots: nevienu nekur pasaulē atplestām rokām negaida. Kāda laba paziņa, kuras ģimenes vārds daudziem nebūtu svešs, raksta: sevišķi drūmās dienās niknojos uz Šķēli, nezinu, kāpēc tieši uz viņu vienu, par to, ka viņš manam bērnam atņēmis mājas un zemi. Kāds cits cilvēks, arī liepājnieks, starp citu, cilvēks, kas daudz sava darba, entuziasma, dvēseles spēka un arī godaprāta ir ieguldījis sabiedrībai ļoti vajadzīgā darbā, bet tagad devies svešumā, saka: atbraucu uz šejieni – man sirds asiņo, bet, ko lai dara…?

Protams, nav vērts atkal un atkal līdz pagurumam runāt par to, ka valstij (ja tā kādreiz tiešām grib būt tur, kur lielās jau esam, proti, Eiropā) taču ir vajadzīgi visi šie cilvēki, kas tagad strādā svešās malās, šie bērni, kas izaugs un droši vien būs atgriezts rieciens, jo diezin vai viņu vecākiem pēc pārciestajām grūtībām un pazemojumiem vēl būs vēlēšanās kultivēt patriotismu, ka valstij taču būtu jādara viss iespējamais, lai aizkavētu aizbraukt vēl neaizbraukušos utt. Bet vai vismaz uz vienu nevarētu cerēt tie, kas, par spīti visam, tomēr paliek, dzīvo un strādā Latvijā – uz to, ka tas tiks novērtēts? Nu kaut vai tā – atzīstot, ka šie cilvēki pārvar necilvēcīgas grūtības, taču nevis tāpēc, ka ir muļķi un neveiksminieki, bet tāpēc, ka tas tomēr ir vajadzīgs Latvijai, lai tā nepazustu no zemes virsas. Vai īpaši uz to nevarētu cerēt valsts jubilejas priekšvakarā? Jo tās svinēšana šogad tiešām būtu liels cinisms, tomēr novērtēt cilvēku pūles palikt savā zemē taču nevarētu būt par daudz prasīts. Varbūt, ja nav citas izejas no krīzes, tad valsts vismaz varētu beidzot sākt mācīties novērtēt pašu galveno, kas tai ir – cilvēku? Arī tas jau būtu solis civilizētās pasaules virzienā, jo tur cilvēks ir pati galvenā vērtība. Citādi tā dīvaini iznāk. Pie skolām un bērnudārziem karina karogus – audzina patriotismu. Par karoga nonievāšanu soda. No Saeimas tribīnes bļaustās par valsts svētku svinēšanu. Bet palikšanu savā zemē, strādāšanu, bērnu audzināšanu pasludina par muļķību un nespēju dzīvē neko sasniegt.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz