Senā hercogistes galvaspilsēta ir Kuldīga. Tiesa, vēlāk par to kļuva Jelgava un Jelgava šajā statusā ir arī plašāk zināma, bet kādu brīdi šis gods piekrita Kuldīgai. Tā ir vēsture, ja arī ne latviešu tautas, tad Latvijas zemes noteikti, un to būtu visiem jāzina. Tomēr rodas iespaids, ka tie, kam teikšana mūsdienu Latvijā, vēstures zināšanas pūlas nostiprināt, dzīvē izspēlējot līdzīgus vēstures procesus.

Aizdomas par to, ka nule pienākusi kārta mācībstundai par Kurzemes hercogisti, rada tas fakts, ka Kuldīgu tagad visiem spēkiem pūlas pataisīt par reģiona centru, pie tam – mākslīgi. Praksē tas nozīmē, ka visas valsts iestādes no reģiona pilsētām, tajā skaitā Liepājas, tiek pārvietotas uz Kuldīgu. Kuldīga ir maza, jauka, romantiska pilsētiņa, īsta tūrisma citadele. Cik zināms, kuldīdznieki arī intensīvi strādā tūrisma attīstīšanas virzienā. Kuldīga ģeogrāfiski tiešām atrodas reģiona centrā, bet nez vai šim faktoram būtu piešķirama izšķirošā loma.

Attīstība Latvijai – kā pilsētām, tā laukiem – ir vajadzīga tik ļoti, ka šī nepieciešamība jau gluži vai brēc pret debesīm. Bet nez kā tas nākas, ka, lai pie kā arī neķertos Latvijas “galvgalis”, viss iznāk šķērsām vien. Tā arī ar Kuldīgu reģiona centra lomā.

Reģiona centrs ļoti bieži ir nevis tur, kur ģeogrāfijas kartē var ielikt kādu punktu, bet tur, kur ir dažādi priekšnosacījumi, lai šis centrs būtu – infrastruktūra, izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis, zinātnes un uzņēmējdarbības centri utt. Šajā ziņā Kurzemes reģiona centrs nepārprotami ir Liepāja, tiesa, mums jāatzīst, ka reizēm atsevišķos momentos zaudējam mūžīgajai konkurentei – Ventspilij, bet taču ne Kuldīgai! Par iestādēm runājot, tās taču rada cilvēkiem. Un cilvēki arī, pirmkārt, ir tur, kur ir infrastruktūra un darbavietas. Liepājā ir attīstīta uzņēmējdarbība (tiesa, tā pašreiz cieš no ekonomiskās krīzes, bet krīze taču nebūs mūžīga), Universitāte un dažādas citas izglītības iestādes, attīstīts kultūras un sporta iestāžu tīkls, osta, dzelzceļš, lidosta utt. Kuldīgā… Es nekādi ziņā nevēlos neko sliktu teikt par Kuldīgu, jo vairāk tāpēc, ka tajā pusē ir meklējamas manas saknes. Tomēr kaut vai transporta infrastruktūra – uz Kuldīgu ved apšaubāmas kvalitātes autoceļi, dzelzceļu uz turieni likvidēja divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados, kuģojama Venta bija laikam viduslaikos, bet lidostas tur droši vien nekad nebūs. Jā, Kuldīgai vajag attīstības, bet tā nav radāma mākslīgi, pēc principa, ko tautā sauc “uzvilkt bikses pāri galvai”.

Tomēr “gudras galvas” ir izrēķinājušas, ka, mākslīgi pārvelkot uz Kuldīgu Valsts Ieņēmumu dienestu, Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļas, ieguvēji ir apmēram divi tūkstoši (!) cilvēku Kuldīgā – veikalu un kafejnīcu īpašnieki un darbinieki, jo palielinās apgrozījums. Tas ir lieliski, bet cik tūkstoši cilvēku reģionā paliek zaudētājos, lai divi tūkstoši Kuldīgā būtu ieguvēji? Vai tas neatgādina attīstības modeli padomju gaumē, kad Liepājā ražoja traktora riteņus, pašu traktoru – Volgogradā, un tad tas traktors tūkstošiem kilometrus no Volgogradas lepni brauca uz Liepāju, lai tam varētu piemontēt riteņus?

Un vēl. Ar to visu taču ir saistīti cilvēki – pirmkārt, jau tie, kas spiesti tagad braukāt uz darbu Kuldīgā. Esmu šajā sakarībā runājusi ar vairākiem cilvēkiem no dažādām iestādēm, kas gan nevēlas savus vārdus redzēt publicētus. Jā, viņus uz darbu ved, taču maksā par šo vizināšanos viņi no savas kabatas, respektīvi, to atvelk no algas (!). Un tad nāk tie cilvēki, kuriem vajag šo iestāžu pakalpojumus. Viņiem jāatprasās no darba, jāmaksā par braucienu pa sliktu ceļu uz Kuldīgu, ja jābrauc ar sabiedrisko transportu, tad Kuldīgā pavadāma vai visa diena, ņemot vērā sabiedriskā transporta kursēšanas biežumu.

Un bez visa tā – Kuldīgai vajag attīstības, bet vai citām reģiona pilsētām tāpēc vajag bezdarba pieaugumu? Jo cik ilgi cilvēki izturēs šo braukāšanu uz darbu? Tas taču sev līdzi velk arī to, ka cilvēki pat pusdienas pārtraukumā nevar nokārtot savas darīšanas, atvest no skolas bērnus utt. Šiem nolūkiem tad viņiem uz veselu dienu būtu jāatprasās no darba, bet cik bieži tas ir iespējams? Slikti ir, ja attīstības nav. Bet liekas, ka nepārdomāta attīstība ir vēl daudzkārt ļaunāka.

Kristīne Jākabsone,
nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja