Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Trešdiena, 22. augusts

+16°C
Vējš: A 2.0 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Everts, Rudīte

Kristīne Jākabsone: Šeit un citur  (14)

Atslēgvārdi darbs ārzemēs

Tuvojas 4. maijs, ko uzskatām par neatkarības atjaunošanas gadadienu. Šajā sakarībā gribot negribot reizēm jādomā par dzīvi un procesiem Latvijas valstī, kā arī izplatīto tendenci – doties projām svešumā, ar vai bez domām par iespējamo atgriešanos.

Manu paziņu vidū, protams, ir cilvēki, kas arī devušies, kā tagad pieņemts teikt, ekonomiskajā trimdā, un ir arī tādi, kas jau atgriezušies no tās. Dažādi ir šo cilvēku likteņi, dažādi ir bijuši iemesli, kas likuši izšķirties par prombraukšanu, bet varu teikt, ka man pazīstamo cilvēku vidū tādu īstu veiksmes stāstu, kas nešaubīgi apliecinātu – jā, aizbraukšana bija to vērts! – tomēr nav. Ar to negribu teikt, ka citiem tas nevarētu būt citādi. Gribu teikt tikai to, ka pati personīgi pazīstu reālus cilvēkus ar reāliem dzīvesstāstiem, kuriem labākas dzīves meklējumi ārpus Latvijas nav vainagojušies panākumiem.

Un vēl gribu teikt, kā vairāki man pazīstami cilvēki, kas dzīvojuši ārpus Latvijas un pat strādājuši tur savās profesijās (t. i., nav bijuši spiesti strādāt nekvalificētu darbu) ir atgriezušies ar kādu atziņu, kurā būtu vērts ieklausīties – proti, mēs tepat uz vietas, ar savām ikdienas problēmām „kā pliki pa nātrēm pērdamies”, ļoti bieži nemaz nenovērtējam to, kas mums te ir labs.

Tā ir tiesa, ka nenovērtējam. Vai bieži ir gadījies dzirdēt kaut vai cilvēkus savā tuvākajā apkārtnē runājam par to, kas mūsu dzīvē labs? Droši vien nē. Ar to es negribu teikt, ka Latvijas valstī notiekošās daudzās nejēdzības būtu attaisnojamas vai izlikties, ka to nav. Tomēr mans ikdienas darbs norit kultūras sfērā un tur, varbūt biežāk nekā citur, var ieraudzīt, ka labais vēl pavisam nav mūs pametis, kā arī to, ka cilvēkiem vēl ir iespējams sagādāt prieku un gandarījumu. Protams, arī kultūras darbinieki saskaras ar tiem, kam nekad un nekas nav labi, taču šie cilvēki ir, kā mēdz teikt, „dabīgais atbiruma procents”.

Jā, bet par to, vai citur ir labāk. Kādas manas ļoti labas paziņas brāļa ģimeni piemeklēja mūsdienās ļoti izplatīts traģisks stāsts. Brālim piederēja celtniecības uzņēmums, kurā viņi strādāja abi ar sievu. Krīzes laikam sākoties, kā zināms, celtniecības uzņēmumi bankrotēja teju vai paši pirmie. Manas paziņas brāļa uzņēmums nebija izņēmums. Bizness izputēja, no mājas viņus iztiesāja... Ģimene ar diviem bērniem palika uz ielas. Tā gluži nebija, ka viņiem nebija, kur dēties – mana paziņa piedāvāja brālim pārcelties laukos uz viņu kopīgās mātes māju, kur viņa bija ar mieru pat oficiāli atteikties no savas likumīgās daļas brāļa ģimenes labad, piedāvāja palīdzēt sameklēt vienu otru iespēju sākt kaut ko citu. Brālis, neapšaubāmi būdams izmisumā, paziņoja – nē! Viņi brauks projām un tikai. Viņi aizbrauca. Tagad manas paziņas brālis, nu jau divus gadus, abi ar sievu strādā nekvalificētus darbus, turklāt vairākus, un tik un tā tikko savelk galus kopā.

Dzīvoklis jāīrē par bargu naudu, par medicīnisko palīdzību vispār gandrīz nav, ko sapņot... Katru reizi pēc kontaktēšanās ar brāli mana paziņa vairākas dienas ir depresijā, nezinot, kā palīdzēt. Jautāju viņai – bet ko tad viņš pats saka? „Ko nu saka... Es taču redzu to uzspēlēto mundrumu! Redzu, kā viņš patiesībā nomocījies. Varbūt, ka tā ir psiholoģiska pašaizsardzība – ja cilvēks sāks citam stāstīt, cik viņam grūti, tad viņam arī pašam sāks likties, ka ir ļoti, ļoti grūti, un tad jau līdz fiziskam un garīgam sabrukumam nav tālu. Bet nesen man brāļasieva atklāti atzinās – nu, dzīvot var. Ja tu vari pieņemt to faktu, ka tā īsti tevi te par cilvēku nekad neviens neturēs...”

Kāds cits man pazīstams cilvēks arī aizbrauca ne tik daudz patiešām apstākļu spiests, cik tāpēc, ka viņam bija līdz kaklam apnicis bardaks Latvijas valstī, ka viņš bija vīlies Latvijas valstiskumā un vispār jutās nenovērtēts. Kaut arī es varētu piekrist gandrīz katram viņa argumentam, tomēr tas, ko es zinu par viņa tagadējo dzīvi svešumā, liek tomēr šaubīties, ka viņš ir ieguvējs. Viņš arī tā īsti tur nevar savilkt galus kopā; ir lietas, ko viņam ir lētāk izdarīt Latvijā, nekā savā tagadējā mītnes zemē pat tajā gadījumā, ja viņš iesēdina mašīnā visu ģimeni, ar mašīnu atbrauc uz Latviju un aizbrauc atpakaļ. Reiz satikts Liepājā, viņš atzinās – nevaru bez emocijām noskatīties uz lietām, kas man atgādina manu, nu jau bijušo darbu...

Es tādus stāstus zinu vēl. Piemēram, par latviešu bērniem, ko ārzemēs bez emocijām nosūta uz skolu, kas pielīdzināma palīgskolai, jo bērns nevar iedzīvoties svešās valodas vidē parastajā skolā. Kāda mana paziņa stāstīja, ka viņas bērnam ārzemju skolā, kad nevarējuši izprast viņa problēmu, sameklējuši krievu valodā runājošus cilvēkus un vēl pēc tam izrādījuši gandrīz sašutumu – kāpēc jūsu bērns nerunā ar cilvēkiem savā dzimtajā valodā?! Kā – nav jūsu dzimtā valoda?! Kas tad ir jūsu dzimtā valoda?!

Drīz tiks atvērts darba tirgus Vācijā. Daudzi cilvēki uz to cer. Latvijā problēmu, protams, pietiks vēl ļoti ilgi. Bet vai gluži tā ir, ka mums pašiem nekā laba nav?

Kristīne Jākabsone,
Nevalsts organizācijas „Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja

  • Komentāri (14)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Viedokļi

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!