Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Kristīne Jākabsone: Vecāku palīdzība izglītībā

Kristīne Jākabsone: Vecāku palīdzība izglītībā
27.08.2009 07:00

Atslēgvārdi

Atklātībā izskanējis Izglītības pārvaldes vadītājas Ludmilas Molčanovas aicinājums vecākiem iesaistīties pēcskolas darbā. Ļoti labs un savā būtībā konstruktīvs aicinājums.

Esmu triju bērnu māte un vienmēr esmu atbalstījusi izglītības iestādes un vecāku sadarbību. Mani mazākie bērni mācās Liepājas Katoļu pamatskolā un arī pašreiz es darbojos skolas atbalsta biedrībā. Rakstām projektus, domājam, kā piesaistīt finansējumu dažādām aktivitātēm un lietām, kas vajadzīgas kvalitatīvam mācību procesam. Nē, es nedomāju, ka no izglītības politikas viedokļa ir pareizi atbildības smagumu pārlikt uz vecāku pleciem. Taču par situācijas ķīlniekiem ir izrādījušies mūsu bērni, tāpēc izvēle – ko darīt? – nav pārāk liela.

Atgriežoties pie minētā aicinājuma, gribu piebilst, ka varbūt ieinteresētiem vecākiem ar izglītības iestāžu starpniecību būtu vērts mēģināt organizēt konstruktīvu dialogu ar pilsētas domi. Piemēram, varbūt vecākiem – bezdarbniekiem, kas iesaistās šajos pasākumos, tos var oficiāli noformēt kā sabiedriskos darbus vai citādi risināt šo cilvēku sociālās problēmas. Citādi pieļauju situāciju, ka daudzi izmisumā iedzītie vecāki šo priekšlikumu uztvers satracināti – cilvēkiem nav par ko iegādāties mācību līdzekļus un pārtikas produktus, daudziem draud izlikšana no dzīvokļiem, bet viņiem izsaka aicinājumus uz brīvprātīgu darbu. Bet citādi ir tieši tā kā saka Molčanovas kundze – mums vajag sadarboties un vienam otru atbalstīt. Tāpēc gribētos, lai pilsētas varas struktūras arī sadarbotos un apliecinātu šo pozīciju “mēs”. Lai, mums, vecākiem, par pilsētas tēviem nevajadzētu ar rūgtumu teikt “mēs” un “viņi”.

Gribas piekrist arī citam Molčanovas kundzes izteikumam – varbūt, ka tieši šinī laikā izkristalizējas jaunas, neordināras un dzīvotspējīgas idejas. Jo par šajā valstī radīto interešu izglītības sistēmu jau sen varēja teikt – atliek tikai vēlēties ko labāku.

To saku kā cilvēks, kas bijis šajā sistēmā iesaistīts. Proti, vairākus gadus vadīju kino pulciņu un pat bilingvālā formā – Liepājas Vācu namā latviešu un 2. vidusskolā krievu valodā. Pulciņā darbojās ļoti talantīgi un ieinteresēti jaunieši, daži no viņiem arī savu profesiju izvēlējušies saistīt ar šo jomu. Viss bija labi, ja ne kāds liels “bet”. Proti, varu atklāti pateikt – par pulciņa vadīšanu man gan maksāja oficiālu algu, bet to sastādīja tieši divdesmit pieci lati. Un tālākais bija ļoti vienkārši – kino pulciņš beidza pastāvēt, kad man apnika par savu darbu saņemt divdesmit piecus latus, bet pašai katru mēnesi piemaksāt vismaz piecdesmit, lai tas varētu funkcionēt. Jo pulciņam bija vajadzīgs aprīkojums – kamera (kaut arī neprofesionālā), montāžas dators (kaut arī ar neprofesionālo programmu), kopēti izdales materiāli un citi mūsdienīgi mācību līdzekļi. Galu galā filmēt nevar iemācīties, sēžot istabā, bet uz visām filmēšanām es savus pulciņa jauniešus vedu ar personisko automašīnu, un lieki piebilst, kas tajā automašīnā lēja degvielu. Jā, valsts man maksāja divdesmit piecus latus, taču par to es varēju ienākt pulciņa nodarbībām atvēlētajā telpā un tur stāvēt vai sēdēt – pēc izvēles. Jo strādāt nebija iespējams. Taču jūs kļūdāties, ja domājat, ka tas kādam šķita interesanti. Man bija ļauts, nedaudz pārfrāzējot, pārpārēm dzīvē izbaudīt man ļoti mīļa dzejnieka Ojāra Vācieša rindas: “Esi dzejnieks – taisi no nekā!”. Ak, nevarat strādāt? Tad pulciņš jāslēdz. Brīnišķīgi, būs līdzekļu ekonomija!

Tā un līdzīgi varētu ilgi turpināt. Taču nobeigumā gribu vēlreiz teikt – varbūt tiešām vecākiem ar izglītības iestāžu starpniecību izdodas veidot dialogu ar pašvaldību. Varbūt varam palīdzēt paši sev un saviem bērniem. Jā, mēs esam bez vainas vainīgie. Tomēr bērnu audzināšanu uz labākiem laikiem atlikt nav iespējams. Latvijā nemaz nav tik trūcīgi ar vecāku iniciatīvu, dažādās pilsētās ir dažādas organizācijas un, kā jau teicu, Liepājā arī. Protams, vārdi, ka bērni ir valsts nākotne, mūsu situācijā izklausās traģikomiski. Taču es gribu pateikt visai skarbi – nedomāsim par valsti, kura, maigi izsakoties, visai maz ir domājusi par mums. Domāsim par mūsu bērniem – tā ir mūsu pašu nākotne jebkurā gadījumā. Tā ir mūsu nemirstības ķīla. Vienalga, vai šī valsts pastāvēs vai nepastāvēs. Jo diemžēl pēdējo variantu atklātībā pieļauj jau aizvien vairāk cilvēku.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz