Ne cik sen centrālajos medijos izskanēja ziņa par gāztā Maskavas mēra Jurija Lužkova nodomiem pārcelties dzīvot uz paša visnotaļ nopelto Latviju. Jāsaka, ka Latvija laikam ir pievilcīgs galamērķis ne tikai tik odiozām personām kā Lužkovs vien. Un par aizsegu tam noder itin viss, tajā skaitā – varbūt neticēsiet – vēlēšanās bagātināt Latvijas vispār un Liepājas it īpaši kinomākslu.

Bet visu pēc kārtas. Pērnā gada rudenī organizācija ”Libavas Filma” saņēma elektroniskajā pastā vēstuli no kāda Krievijas pilsoņa ar uzaicinājumu iesaistīties kopīgos projektos – organizēt izcilā liepājnieka, pasaulslavenā kinooperatora Eduarda Tisē nāves 50. gadskārtas (tā apritēs 18. novembrī) atzīmēšanu Tisē dzimtajā pilsētā, tātad Liepājā, un tūlīt pat ķerties pie grandiozāka projekta – iedibināt Liepājā starptautisku kinofestivālu ar Tisē balvas pasniegšanu operatormākslā.

Piedāvājums bija interesants, tāpēc piekritu. Un neslēpšu – ņemot vērā vērienu, ko piedāvāja šis cilvēks, domāju, ka viņš grasās nākt uz Liepāju ar investīcijām, bet tās Liepājas kultūras dzīvē, ai, kā noderētu. Zinot Krievijas kino industrijas uzņēmumu apgrozījumu, tas nešķita nekas nereāls.

Šī gada sākumā grandiozo plānu autors ieradās Liepājā, lai tiktos ar mani un vēl dažām ieinteresētajām personām. Klātienes sarunas izrādījās visai nekonkrētas, taču pats interesantākais sākās pēc tam. Elektroniskā pasta vēstulēs, ko no Krievijas uz Liepāju sūtīja ”kultūrtrēģeris” un potenciālais ”investors”, viņš skaidri deklarēja vairākus punktus: 1) viņš nav domājis un nedomā piesaistīt investorus; 2) visa grandiozā plāna finansējums ir jāpanāk uz vietas Liepājā, piespiežot par to maksāt Liepājas pilsētas Domi, Liepājā esošās bankas un vietējos uzņēmējus; 3) protama lieta, ka finansējumu meklēsim un atradīsim mēs – liepājnieki; 4) viņš no Krievijas pa elektronisko pastu mums norādīs, kas jādara un mēs arī paklausīgi to šeit darīsim, lai lielais darbs uz priekšu iet. Līdz ar šiem norādījumiem bija atsūtīts kāds savārstījums: tehniski veidots ar ”copy” – ”paste” principu; no saturiskā viedokļa tas atgādināja boļševiku skrejlapu, taču tam līdzi atceļoja norādījums, ka ar šo lapeli ir jāiet uz Domi un jāsāk sarunas par starptautisku (!) pasākumu organizēšanu Liepājā.

Sākumā mēģināju izvirzīt potenciālajam ”sadarbības partnerim” loģiskus iebildumus, ko un kā vajadzētu darīt, lai tas tomēr būtu nopietni. Tas neiedarbojās – viņa atbildes vēstules saturēja gandrīz vai tikai un vienīgi histēriskus apvainojumus, turklāt viņš vai nu tiešām negribēja saprast nekādu argumentāciju, vai nu tīšuprāt izlikās to nesaprotam. Tas mani pamudināja ievākt sīkākas ziņas par šo cilvēku.

Rezultāti bija interesanti – ja teikt, ka viņa deklarētie grandiozie nodomi un viņa praktiskā darbība ”negāja kopā”, tad tas vēl būtu maigi teikts un pat ļoti. Piemēram, izrādījās, ka viņš sevi sauc par faktisko īpašnieku kādam individuālajam komersantam, kura nominālā īpašniece ir kāda Latvijas pilsone. Starptautiskais kinofestivāls – un individuālais komersants! Jo būs taču nepieciešamība veidot lielu komandu, piesaistīt un apgrozīt lielas naudas summas – pat galīgam komercijas iesācējam ir skaidrs, ka nepieciešamā darbības forma šeit ir vismaz SIA. Turklāt – kāpēc cilvēkam, kam ir godīgi nodomi, jādibina uzņēmums uz sveša vārda? Vai tad mazums cilvēku mūsdienu pasaulē dibina uzņēmumus citās valstīs? Cita interesanta nianse, kas atklājās, bija tāda – ”starptautiskā kinofestivāla dibinātājs” ir gan izveidojis topošā kinofestivāla mājaslapu, taču tā nav patstāvīga interneta vietne, bet gan veidota ar t.s. ”bezmaksas interneta lapu konstruktoru”. Šķiet, paskaidrojumi par to, cik tas ir vai nav nopietni, ir lieki.

Citiem vārdiem sakot, klausoties šī cilvēka vārdos, un skatoties viņa darbos, pats no sevis uzprasījās secinājums – vai nu viņa garīgā veselība ir visnotaļ ļodzīgs lielums, vai nu viņš tomēr ir avantūrists, kam ”kaut kas aiz ādas”. Ņemot vērā to, ka viņš Liepājā iegādājies nekustamo īpašumu, pēdējais variants varētu būt ļoti ticams.

Taču to noskaidrot ir kompetento iestāžu uzdevums. Kas attiecas uz organizāciju ”Libavas Filma”, tad esmu aizliegusi šim cilvēkam jebkādos pasākumos izmantot kā manu personīgo, tā organizācijas vārdu, arī Liepājas Virtuālā kino muzeja logo. Tomēr pārdomas par to, kādus tik ieganstus nevar mēģināt izmantot, lai šeit iekļūtu, tas manī ir atstājis.

Kristīne Jākabsone,
Nevalsts organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja