Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Trešdiena, 22. augusts

+16°C
Vējš: A 2.0 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Everts, Rudīte

Laura Drēziņa: Sajust barikāžu patiesās būtības auru  (9)

Atslēgvārdi barikādes

Aizveru acis, un ausīs dun vilciena slīdēšana pār sliedēm. Ceļš un manas – bērna – atmiņas par notikumiem pirms divdesmit gadiem. Varbūt man bija grūti līdz saknei izjust vīru un sievu sejās izvagoto sāpju, lepnuma, apņēmības, spīta grumbiņu līnijas un patiesas Tēvzemes mīlestības prieka rieviņas ap acīm, kuras viņi izdzīvoja toreiz, pirms divdesmit gadiem, bet jau tad es redzēju savu vecāku vaibstos visu šo barikāžu notikumu nopietnumu un skaudri jutu līdzi.

Tik skaudri, cik vien to var bērns, kurš audzināts ģimenē, kurā tēvs un māte līdzdarbojās neatkarības cīņās. Atceros dienu, kad vecāki paziņoja – tētis brauks uz Rīgu, uz barikādēm, lai aizstāvētu un cīnītos par mūsu zemi. Satraukums, bažas, kas mijās ar lepnumu. Bija nakts, kad vecāki paziņoja par savu lēmumu. Tika kravātas mantas, un no rīta ar vilcienu devāmies ceļā. Tagad pat brīnos, kā, tik maza būdama, jutu dīgstam sirdī sēklu, kas izauga mīlestībā un bažās par Latviju.

Dunot vilciena vagoniem ceļā, gulēju uz kupejas augšējās lāvas, garām slīdēja mūsu zemes ainavas. Pelēcīgas. Bet uz rūtiņu lapām ar zilu tinti tapa dzeja. Mana pirmā. Latvijai un tās aizstāvjiem. Tētim. "Sarkanbalta saule lēca no rītiņa agrumā, sārt un sārti norietēja, kad tumsiņa uzaususi..." Tagad pasmaidu par šīm rindām, bet toreiz tās tapa patiesā saviļņojumā.

Ar māsu apmetāmies pie vecmāmiņas Jelgavā, kamēr tētis bija tur – galvaspilsētā, barikādēs. Bija satraukums. Mamma un krustmāte ar zupu devās uz Rīgu, lai tur pabarotu un sasildītu vīrus. Tajā dienā, kad notika aktīvākās apšaudes, tēvs bija mājās. Vēl tagad atceros kadrus, kurus demonstrēja Latvijas televīzijā, Gvido Zvaigzni ved ievainotu uz operāciju zāli. Un pēcāk ziņa – viņš miris. Un lielo sašutumu: kāpēc? Kāpēc kādam citam mūsu zeme tik ļoti vajadzīga, ka ir jānogalina. Vēlāk un šodien uz notikumiem raugos citādāk, bet ar tām pašām sāpēm un ar lepnumu par tautiešu drosmi. Un ar dziļām pārdomām: kāda tu tagad esi Latvija, neatkarīgā, brīvā? Un kādi valstsvīri un tautieši? Vai tagad rūpju nomāktā, vīlusies tauta būtu spējīga uz kaut ko tādu?

Acu priekšā pavīd nesen apskatītie Pētera Jaunzema barikāžu laika foto darbi, pavīd piemiņas pasākumos iedegtie ugunskuri, atmiņas par laiku pirms divdesmit gadiem. Un to cilvēku acis, kuri aktīvi līdzdarbojās barikāžu notikumos. Jā, tā ir tēvzemes mīlestība. Dievs dod tai neizzust arī tagad!

Laura Drēziņa

  • Komentāri (9)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Viedokļi

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!