Ir jānošķir divas lietas. Pirmkārt, darba vai dienesta attiecības, kuras cilvēki vēlas turpināt, nodrošinot sertifikātu, kas apliecina vakcinēšanos vai pārslimošanas faktu. Ja cilvēks apzināti izvēlas izslimošanas variantu, tad tas nozīmē, ka viņš, lai saglabātu darbu, pakļauj sevi paaugstinātam riskam un apzināti piedalās Latvijas medicīnas sistēmas graušanā. Šī ir diezgan sarežģīta daļa.

Protams, apzināti kaitēt sev ir nejēdzīgi un muļķīgi. Šis risks ir katra personiskā atbildība. Tomēr pastāv augsts risks padarīt savu saslimšanu par veselības sistēmas problēmu, un tas ierobežotu resursu situācijā vairs nav tikai katra cilvēka individuāls jautājums – tas attiecas uz daudziem, gan tiem, kuriem veselības aprūpe patiešām būtu nepieciešama, gan arī pārslogotajiem medicīnas darbiniekiem.

Juridisku atbildību par to prasīt nav vienkārši. Daudzi saka – šiem cilvēkiem, pirms viņi uzņemas šādu risku, nebūtu jāsniedz medicīniskā palīdzība. Taču to nevar viennozīmīgi paredzēt, jo

pat, ja cilvēks pats sev dara postu, valsts pienākumu nodrošināt veselības aprūpi un glābt dzīvību tas nemazina.

Ārstam jāsniedz palīdzība arī cilvēkam, kurš savas muļķības vai jebkādu iemeslu dēļ atsakās no tās.

Taču jāvērtē, vai cilvēks, apzināti izraisot saslimšanu, neizvairās no savu darba vai dienesta pienākumu veikšanas. Visticamāk, ja cilvēks mākslīgi rada sev darba nespēju, tas ir darba tiesisko attiecību pārkāpums. Tas ir līdzīgi, kā simulēt slimību.

Otrkārt, ja slimību noķert tiešām vēlas skolotājs, ir pilnīgi skaidrs, ka ar šādu izpratni par sabiedrības veselību un sabiedrisko kārtību cilvēks demonstrē elementāru zināšanu un vērtību izpratnes trūkumu – izpratni, kas ir labi un pareizi. Šeit noteikti būtu jāpārbauda skolotāja kvalifikācija, proti, vai šāds cilvēks vispār drīkst iet auditorijā un strādāt ar bērniem. Manuprāt, nē. Tas ir ļoti bīstami, ja šādi cilvēki ar tik nevērīgu attieksmi pret savu drošību, veselību un sabiedrības noteikumiem tiek laisti klasē. Es negribētu, lai maniem bērniem būtu šāds skolotājs.

Treškārt, likumdošanā ir skaidri noteikts, un likumsargi jau norādījuši, ka ir aizliegts apzināti pakļaut cilvēkus slimības izplatīšanai. Tie, kuri apzinās, ka ir slimi, nedrīkst pakļaut inficēšanās riskiem citus cilvēkus.

Tas nozīmē, ka tie, kuri uzķeras uz piedāvājumiem sniegt ”kovida buču” pat, ja kāds labprātīgi vēlas to saņemt, ir tieši atbildīgi par kaitējuma nodarīšanu.

Saslimusi persona vai cilvēks ar saslimšanas pazīmēm nedrīkst fiziski kontaktēties un apdraudēt citus. Ja inficētais to dara, tad tā ir ne tikai administratīvā, bet arī kriminālatbildība.

Ja “mūsu varones” – skolotājas, kuras vēlējušās apzināti inficēties, pēc tam turpina braukt sabiedriskajā transportā, iet uz skolu un apmeklēt pasākumus vai pat tikai nonāk saskarsmē ar saviem ģimenes locekļiem, tad arī uz viņām attiecas atbildība par veselības kaitējuma nodarīšanu sabiedrībai.

Likumdošanā ir rīki, kā šādus cilvēkus saukt pie atbildības. ”Bauskas skolotāju” gadījumā vispirms darba devējam, kura pakļautībā šādi cilvēki strādā, būtu jāvērtē šī situācija, jo tā ir acīmredzami neprātīga vai apzināti ļaunprātīga rīcība. Šajā gadījumā tā nav rīcība, ko cilvēks neapzinās vai nesaprot.

Pat, ja tas ir muļķīgs joks, ārkārtējā situācijā, kad saslimstības līkne strauji iet uz augšu un medicīnas sistēma ir pārslogota, policijai šādi gadījumi jāizmeklē un jānoskaidro. Arī valdībai, kura meklē, ko vēl varētu ierobežot, vispirms jādomā, ko darīt ar tiem, kas ierobežojumus un noteikumus pārkāpj.

Lauris Liepa, “Cobalt” advokātu biroja vadošais partneris