Latvija. Divi un simt gadu. Tik jauna ir mana valsts. Brīva valsts. Rudens. Zelta rudens. Rudentiņš bagāts vīrs jeb nāk rudentiņš, būs barga ziema. Tas ir Latvijas dzimšanas dienas laiks. Bagātība. Dzimusi jauna valsts. Bardzības sajūtai klātesot, ja nu neizdodas? Par laimi, izdevās! Tas bija laiks, kad tautas dvēselēs smeldza alkas pēc brīvības, jo pakļautības važas un atkarība no citas varas ienesa nedrošības sajūtu par dzīvību.

Dzīves apstākļi bieži vien neļāva dzīvot pēc savas gribas. Klusums, apmulsums un bezpalīdzība pavadīja cilvēku likteņus. Brīvības nebija, un tā nebija pašsaprotama lieta, tā bija cerība, kas nospieda tautas sirdi, tās bija ilgas pēc drošākas dzīves. Brīvība mudināja tautu rīkoties, cīnīties par brīvu valsti. Ceļš līdz brīvībai bija smags. Tā netapa vienā dienā.

Alkas par pastāvēšanu bija tik spēcīgas, ka tauta cīnījās par dzīvību un nāvi. Vīri, puiši, sievas, meitas… cilvēki bija vienoti, tā bija Latvijas tauta, kas, pazīstot savas zemes likteni, dzīvoja ar sajūtu sirdī – savējie savējiem. Rodas tautas vienlīdzība piedzīvotā liktenī, tauta saprot, pelnījusi savu brīvu valsti – Latviju. Paldies “Dvēseļu putenim” par brīvību!

Latvijas tauta pamazām rod mieru brīvības un vienlīdzības sajūtās, tā cenšas un mācās īstenot varu. Uzplaukst demokrātija, katram ir tiesības piedalīties valsts pārvaldīšanā, katram ir tiesības vēlēt tautas pārstāvjus. Top jaunas valsts vara tautai, savējie savējiem. Latvijas zemes cilvēki cilvēkiem, jo katram bija zināms, ka Latvijas pirmā dzimšanas diena bija grūta brīvības iegūšana.

Brīvība ir nenovērtējama, un, iepazīstot savas valsts dibināšanas vēsturi, tā kļūst vēl nozīmīgāka. Brīvība nav vienkārša dāvana, brīvības iegūšana ir smags darbs, ko jāmācās novērtēt un nosargāt. Latvija dzīvo, valda demokrātija, bet tās brīvība te zūd, te atkal uzplaukst, taču Latvijas tauta savā zemē spītīgi paliek.

Valsts attīstās, brīvība un demokrātija tai līdzās. Vēsture paliek aizvien tālāk, zūd valsts dibināšanas piedzīvotās sajūtas. Zūd savējie savējiem. Rodas jauna tautas pieredze, jauni notikumi, jaunas savienības, veidojas citādāka domāšana. Attīstās tehnoloģijas, tās pavērušas iespējas un samazinājušas pasaules apvāršņus, tai skaitā arī Latvijas tautai. Tauta ceļo, bet valsts paliek.

Tehnoloģijas ir tikai līdzeklis, tās palīdz apzināties un iepazīt notikumus, tai skaitā valsts vēsturi. Māju sajūtu sirdī tās nekad nespēs aizvietot, tāpat kā ilgas pēc savas zemes. Un atkal tas pats. Ilgas pēc brīvas dzīves mājās, kaut arī esam brīvībā. Kā tas iespējams? Valsts dibinātājiem droši vien tas liktos nesaprotami. Varbūt demokrātijas izpausmes forma mainījusies? No savējie savējiem uz savējie par savējiem?

Aizmirsusies Latvijas pirmā dzimšanas diena, kas bija pirms 102 gadiem? Valsti veido cilvēki, katrs cilvēks, katra cilvēka sirds. Sirdis var būt dažādas. Mīlestību pret savu valsti veido katrs pats, un katrs pats apzinās, kāds cilvēks vēlas būt.

Man Latvijas brīvība nozīmē, ka man ir savas mājas.

Latvijas dzimšanas dienu nedrīkst aizmirst, ne pirmo, ne pēdējo, lai katru gadu tautas atmiņā ataustu sajūtas, cik nozīmīga ir brīvība un cik ļoti tā mūs visus vienoja, izveidojot Latviju. Tie ir brīži, kad sirds siltuma liesma pret savu valsti kļūst kvēlāka un vairo mīlestību. Tas viss notiek laikā, kad pievienojamies Māras Zālītes vārdiem: “Nāk rudens apgleznot Latviju, bet nepūlies, necenties tā. Man viņa ir visskaistākā tik un tā.”

Mārtiņš Bardulis, Liepājas Valsts tehnikuma 2. kursa audzēknis