Pirmkārt, baznīca palīdz ar lūgšanām. Ne viss ir mūsu spēkos. Protams, paši darām, cik spējam, un ievērojam noteikumus, taču globāli viss ir Dieva rokās. Tāpēc mēs visu laiku lūdzamies un ticam, ka tas ir galvenais līdzeklis.

Mēs, mācītāji, savus draudzes locekļus mudinām potēties pret Covid-19. To varbūt nedarām no kanceles, bet gan individuāli, sarunājoties ar cilvēkiem.

Privāti aprunājoties, vienmēr atgādinu, ka šāda ir mana pārliecība, un minu arī argumentus, kādēļ potēties ir svarīgi. Tas ir viens no tiem instrumentiem, kas ir mūsu pašu rokās. No otras puses, arī baznīcā droši vien ir cilvēki, kuriem ir cits viedoklis, un piespiedu kārtā savu nostāju nevienam neuzspiežam.

Tajās draudzēs, kur es kalpoju, domāju, absolūtais vairākums cilvēku ir vakcinējušies. Tādi, kas nav potējušies, varbūt ir uz rokas pirkstiem saskaitāmi.

Paldies Dievam, nevienu draudzes locekli šīs sērgas dēļ neesam zaudējuši un nav arī bijis gadījumu, kad kāds draudzes cilvēks smagā stāvoklī nonācis slimnīcā. Līdz šim esam bijuši no tā pasargāti.

Ja cilvēkam ir pārliecība, ka vakcinēties nevajag, tad viņu grūti pārliecināt.

Mans viedoklis ir, ka nepieciešamība vakcinēties galvenokārt ir mūsu kopīgā lieta – kaut kas, kam vajadzētu mūs nevis šķelt, bet gluži otrādi saliedēt.

Mums kā tautai jāapzinās, ka ar vakcināciju dota iespēja sekmīgi šo vīrusu pārvarēt. Tas spiež domāt ne tikai par sevi, bet par sabiedrību kopumā. Tas ir solidaritātes un patiesībā arī mīlestības darbs.

Pat tad, ja kādam šķiet, ka viņu vīruss neapdraud, vakcinēties ir svarīgi citu jeb kopējā labuma dēļ. Un kopējais labums ir jēdziens, kas kristietībā vienmēr bijis galvenais, proti, ka cilvēks nedzīvo sev pašam, bet mēs dzīvojam Dievam un lai kalpotu mīlestībā saviem tuvākajiem. Vakcinēšanās ir veids, kā mēs to varam ļoti labi darīt.

Pēteris Kalks, Liepājas Sv. Trīsvienības katedrāles dekāns