Kā jau katru gadu, ar vismaz metru četrdesmit gariem soļiem nāk mūs apciemot drūmā, aukstā, depresīvā ziema. Varu likt ķīlā savus brokastu burkānus, ka, uzsniegot pirmajam sniegam, mēs lasīsim avīzēs un skatīsimies televīzijā žēlabainus attaisnojumus, ka nabadziņus, ceļu uzturētājus, ziema ir pārsteigusi nesagatavotus.

To, ka kādu silto zemju iemītniekus var pārsteigt sniegs un sals, tas ir saprotamāks par kvantu fiziku, bet ar ko var pārsteigt ziema mūsu platuma grādos? Jau gadu tūkstošiem tā mūs apciemo, gadu no gada. Es saprastu, ja uzsnigtu pirmais sniegs jau septembrī vai oktobra sākumā, bet tā kā, nu, jau novembris ir paņēmis zemo startu, tad pārsteigumiem vairs nevajadzētu būt, bet būs.

 Ar nelabumu atceros tos rītus, kad pusaizmigušam tumsā jātīra ledusaukstā mašīna, jāskrāpē logi, jāuzsilda salons, kurā ir aukstāks, kā pie tiem laimīgo pēdu pingvīniem. Protams, ka pārsteigtie ceļu uzturētāji būs paņemti uz izbrīnu, ak, vai, sniegs! No kurienes? Mēs neesam gatavi! Tāpēc ceļi būs eleganti balti un ierastais maršruts uz darbu pārvērtīsies veiklības braucienā. Šis ir standarta variants, bet, nu, iespējams, ka šogad, kas mainīsies un ceļu uzturētājiem būs laicīgi salieta degviela sniega šķūros un piekabinātas zaļās smaržojošās eglītes pie atpakaļ skata spoguļiem, lai nekavējoties varētu startēt.

Ar nepacietību gaidu sniegu un gribu redzēt, kas notiks jaunajā Brīvības ielā. Ne tāpēc, ka vēlu ļaunu kādam un gribu izsmiet ceļa projektētājus, bet man gribas domāt, ka būs lielāki podi nekā domāts. Iespējams, ka ekonomisku apsvērumu dēļ, vai arī tas ir prāta aptumsuma rezultāts, bet kā negrozi to pankūku uz pannas – tā brauktuve tur ir par šauru. Kā to kārtīgā ziemā notīrīs no sniega un, kas notiks tad, ja kādai smagai automašīnai biezā sniegā sanāks kāda šmucīte un tehnisku iemeslu dēļ tā paģībs ceļa malā? Būs korķis līdz centra “Statoil”. Vai tad nevarēja pa treknam pusmetram katrā ceļa pusē platāku uztaisīt?

Gandrīz jau aizmirsu visdīvaināko vietu visā Brīvības ielas posmā. Tur tiešām ir jāpīpē zirga nagi, lai ienāktu galvā šī ideja – sašaurināt ceļu pašā atjaunotā ceļa beigās pie dzelzceļa sliedēm un uztaisīt to bruģēto saliņu. Kāpēc vajadzēja to murgaino bruģi tur likt? Kas notiks, kad kāds bālais galvaspilsētas viesis agrā otrdienas rītā ripinās uz Rīgu un uzsnigušā sniega dēļ nemanīs to bruģēto kanti? Būs ekstravagants karuselis, čupa ar salocītiem bleķiem un uz mūžiem nolādēts tas ceļa projektētājs.

Tad uz šīs sniegainās nots arī novēlu visiem autovadītājiem stiprus nervus, vāģiem jaunas riepas un pacietību, pirmo sniegu gaidot.

Reigans