Eiropas Savienībai (ES) ir ļoti liels plāns, kas saistīts ar “zaļā darījuma” ieviešanu un kura termiņš ir 2055. gads. Tātad ES ir pārliecināta, ka arī 2055. gadā šī valstu savienība pastāvēs un mēs būsim daudz izdarījuši, lai samazinātu klimata pārmaiņas.

Esam vienojušies samazināt kaitīgos izmešus par 55%. Tas ir ļoti nopietns un ilgs process, kas skars visas industrijas, tai skaitā Latvijā.

Kas attiecas uz konferenci par Eiropas nākotni, tad svarīgākais rezolūcijā, ko pagājušonedēļ pieņēma Eiropas Parlaments, ir tas, ka esam apņēmušies pilnībā respektēt tos dažādos priekšlikumus, ko esam saņēmuši no eiropiešiem konsultācijas procesā.

Tajā pašā laikā man ar savu politisko pieredzi jāsaka, ka tādu skaistu solījumu dot, protams, var, bet reālais politiskais process ir daudzkārt sarežģītāks.

Savulaik, būdama Latvijas ārlietu ministre, piedalījos Eiropas Konventā, kas izstrādāja priekšlikumus Eiropas līguma labojumiem. Arī tas notika, konsultējoties ar eiropiešiem. Tomēr tad, kad Eiropas Padomē dalībvalstu vadītājiem izstrādātais priekšlikums nonāca uz galda, pēc vairākkārtējām apspriedēm, kad bijām vienojušies par galīgo variantu, Francijas prezidentam tas nepatika un viņš atstāja starpvalstu konferenci.

Man ir aizdomas, ka arī tagad ir vairāki priekšlikumi, par kuriem dalībvalstu vadītāji nevienosies. Arī es balsoju pret atsevišķām pozīcijām rezolūcijā, to skaitā par transnacionālo sarakstu ieviešanu Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Taču viena lieta ir Eiropas nākotnes konference, kuru es neuzskatu par tik ļoti svarīgu. Daudz būtiskāki ir tie lēmumi, kurus pieņēmām divu krīžu rezultātā. Pirmā ir pandēmijas krīze, kad Eiropas Savienība nolēma pirmo reizi aizņemties starptautiskajos valūtas tirgos. Otrs šāds kopīgs lēmums ir palīdzēt ar militārām piegādēm – ieročiem Ukrainai.

ES esam bijuši vienoti arī ikdienišķajos lēmumos, taču abas šīs krīzes apliecina sapratni, ka viens nav karotājs, proti, ka mums ir jāstrādā kopā daudz dziļāk. Arī manis pieminētā “zaļā darījuma” programma prasa milzīgu kopēju darbu.

Mehānismi, kas nav uz papīra aprakstīti, Eiropas vienotību faktiski stiprina daudz vairāk nekā, piemēram, Eiropas nākotnes konferences noslēguma dokuments. Ārējās krīzes – pandēmija un karš Ukrainā – šobrīd ļoti saliedē Eiropas Savienību. Tagad ir ļoti svarīgi atbalstīt Ukrainu, lai tā uzvarētu karā. Tas ir arī mūsu nākotnes jautājums, jo, ja Ukraina neuzvarēs, tad Eiropas Savienība arī zaudēs.

Krievija ieguldīs ļoti daudz, lai stiprinātu savu militāro potenciālu un būtu mūžīgs drauds pie ES robežām.

Sandra Kalniete, Eiropas Parlamenta deputāte