Tas, ka streikam jebkurā gadījumā rezonanse ir un būs, es
domāju, ir visiem saprotams. Manuprāt, galvenais, ko skolotāji šajā reizē vēlas
demonstrēt bez divām prasībām, kas ir streika prasības, ir tas, ka skolotāji
cer sagaidīt no valdības sapratni. Lai tiktu parādīts, ka izglītība nav prioritāte
tikai teorētiski, bet izglītība ir prioritāte, vismaz tai tādai vajadzētu būt, arī
praktiski.

Tādēļ domāju, ka šajā brīdī lielais pedagogu skaits, kas ir
pieteikušies streikam, jau liecina par to, ka šī problēma gadu laikā ir
samilzusi visai liela.

Ja neko nedara, neko arī nevar sasniegt. Varam diskutēt par
formu un par veidu, par dažādām citām lietām, bet, manuprāt, jebkuras lietas ir
jākārto, tās nevar atlikt uz ”pēc tam” bezgalīgi. Šobrīd ir pienācis tas brīdis,
kad skolotāji ir sapratuši, ka kārtējo reizi atkal laikam tomēr nekas pozitīvs
nav gaidāms.

Mazdrusciņ izbrīnīja arī komentāri no Izglītības
ministrijas, mūsu ministres Seiles, kura pauda nesapratni, izbrīnu. Ir tāda
sajūta, ka mēs esam dažādas nometnes, runājam dažādās valodās un neejam uz
kopsaucēju. Manuprāt, mūsu mērķim būtu jābūt kopējam – lai panāktu rezultātu.
Bet šobrīd izskatās, ka rezultāts nav panākts. Un vai to nākotnē ir iespējams
panākt, ja ir šāda nostāja?

Gribu teikt to pašu, ko jau esmu teikusi arī saviem
kolēģiem. Manuprāt, šis brīdis ir iespēja parādīt mūsu pilsonisko nostāju: vai
mēs spējam būt vienoti, vai ejam un gribam kaut ko sasniegt? Un vai par to esam
gatavi arī kaut ko upurēt?  

Tas, ka izglītības darbinieki šobrīd ir pirmie sasparojušies
streikam, varbūt ir arī kā signāls citām nozarēm neatstāt savas vajadzības
pašplūsmā, par tām runāt un arī savā veidā iestāties.

Ļoti lielu paldies gribu pateikt tiem vecākiem, kuri jau ir
pieņēmuši šo lēmumu un atbalstīs skolotājus, nevedot piektdien savus bērnus uz
izglītības iestādēm. Protams, situācijas mēdz būt ļoti dažādas un mēs, protams,
cilvēciski saprotam, ka ne visiem ir iespējas rast alternatīvu. Tāpēc bērnu
dārzi būs atvērti un skolas arīdzan.  

Daudzviet izskan, ka skolotāji cīnās par savām algām. Tas
arī ir svarīgi, bet aiz tā visa stāv arī daudzas citas lietas. Ja skolotājam
nebūs jādomā, kur piestrādāt, kā piepelnīt kaut ko klāt, arī darba kvalitāte,
manuprāt, noteikti uzlabosies. Un ieguvēji būs kā vieni, tā otri.