Jau tad, kad aptuveni pirms mēneša braucu pa rajonu un gatavoju materiālu par to, cik droši jūtas nomaļās vietās dzīvojošie, izdarīju secinājumu, ka patiesībā laukos ir daudz drošāk, nekā pilsētā. Kaut tantītes raudāja, ka nezin ar cik atslēgām durvis noslēgt, un kaut onkuļi teicās cirvi un medību plinti turam pa rokai, ar ko ļaundarim pretim stāties, laukos dzīvojošajiem tomēr ir mazāks pamats bažām par savu un sava īpašuma drošību.

Pirmkārt, laukos, kur maz ļaužu, cits citu labi pazīst, un tas dod iespēju piesargāties no svešiniekiem, kas var būt ļaundari. Otrkārt, mazais iedzīvotāju skaits pats par sevi nes drošību, jo aritmētika ir gaužām vienkārša: jo vairāk cilvēku, jo lielāks apdraudējums un vairāk noziedzīgu nodarījumu.

Pēdējo nedēļu laikā mana pārliecība, ka pilsētā ir baisāk un bīstamāk, tikai pastiprinājusies. Uzlauztas garāžas, izdemolēti un apzagti transporta līdzekļi, iztukšotas veikalu un kafejnīcu kases, izrautas somiņas, no kabatām izvilkti maki un telefoni.

Uzskaitījumu varētu arī turpināt, taču aizdomāties liek tas, ka noziegumi jo dienas, jo kļūst nopietnāki. Viena lieta ir uzlauzt kūteni nomaļā vietā esošai garāžai, bet pavisam kas cits – ielauzties pie signalizācijas pieslēgtā veikalā uz apgaismotas pilsētas ielas. Tāpat viens ir pa kluso izvilkt kādam no bikšu kabatas maku, bet kas cits līdz nemaņai piekaut vīrieti, lai viņam nolaupītu auto ar visiem dokumentiem un citām lietām.

Skudriņas pa kauliem sāk skriet, uzzinot par pirms pāris dienām reģistrēto likumpārkāpumu, kad vairāki vīri par vairāk nekā simts latiem sazagušies veikalā pārtikas produktus un alkoholu, uzbrukuši veikala apsargam, kad tas mēģinājis viņus apturēt. Kur vēl tālāk, ja cilvēkam, kurš veic savus tiešos pienākumus, nodara miesas bojājumus? Bet ko gan viens apsargs var iesākt pret vairākiem burlakiem, turklāt, ja tie vēl brangāki par viņu? Mēģināt izmantot dienesta ieroci? Bet publiskā vietā, kāds ir veikals, tas ir riskanti. Zinu, kāds gudrītis tūdaļ aizrādīs, ka apsardzes firmām jāņem darbā tikai tādi strādnieki, kas pēc parametriem atbilst vismaz Raimondam Bergmanim… Bet kur tad šos labi trenētos spēka mitriķus ņemt? Lielākā šo daļa Anglijā vai Dānijā, visticamāk, šķin kāpostus tā vietā, lai te strādātu par minimālo algu… Vienīgais risinājums varētu būt, ja uzņēmēji algotu apsargus pa pāriem, nevis pa vienam…

Un runājot par šo tēmu, diemžēl nākas atzīt, ka nereti darba devēji grēko un nepietiekami rūpējas par padoto drošību. Noteikti atceramies laupīšanu Latvijas naftas degvielas uzpildes stacijā blakus Klaipēdas šosejai, kur gaišā dienas laikā iebruka vairāki maskoti burlaki un, mazliet iekaustījuši vienīgo darbinieci, iztīrīja kasi. Trauksmes poga stacijā bija un to sieviete arī paspēja nospiest. Taču videonovērošanas kameru, kas palīdzētu atpazīt un notvert laupītājus, gan ne. Un joprojām nav. Atliek secināt, ka stacijas saimnieks īpaši nesatraucas par savu darbinieku veselību un dzīvību, ja jau nav mācījies no kļūdām… Līdzīga situācija ir arī mūsu pilsētas tirdzniecības vietās. Atveras veikals, tiek pieņemti strādnieki, bet īpašnieks ir tik ļoooti taupīgs, ka neuzstāda ne signalizāciju, ne trauksmes pogu, nemaz nerunājot par videonovērošanu. Uzrodas burlaki. Vienreiz, tad arī otrreiz. Par laimi, darbiniekiem izdodas ar iereibušajiem naudas un mantu tīkotājiem tikt galā. Bet cik ilgi? Vai tiešām jānotiek negadījumam ar letālām sekām, lai ļaudis aizdomātos?

Una Zāģere,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste