Svētdienas vakarā izplatījās informācija, ka notikusi traģēdija Tirdzniecības kanālā – pie tā saucamās melnās bumbas ūdenī esot ielēcis un pazudis vīrietis. Operatīvie dienesti – ugunsdzēsēji, policija un Jūras spēku nirēji – vēl piķa melnā tumsā ķeksējās pa kanālu, mēģinot par pazudušo uzrādīto atrast.

Meklēšanas darbi turpinājās ne tikai nākamajā dienā, pirmdien, bet arī otrdien. Armijas ūdenslīdēji, ugunsdzēsēji pēdu pa pēdai pārbaudīja kanālu. Turklāt darbus sarežģīja apstāklis, ka kanāla ūdens bija ļoti duļķains un redzamība tajā ļoti maza. Pūles nevainagojās panākumiem – pēc trīs dienu ilgas meklēšanas nekas netika atrasts.

Ciniski, protams, skan, bet kur ir teikts, ka dzelmē patiesi ir kas meklējams. Informāciju par it kā pazudušu vīrieti operatīvajiem dienestiem sniedza krietni piedzēries vīrietis, ar kuru par pazudušo uzrādītais pirms tam kopā kanālmalā pie atpūtas vietas “Libava” esot dzīrojis. Informācijas sniedzēja ziņas bija ne tikai juceklīgas, bet arī pretrunīgas. Vispirms jau viņš nav norādījis precīzu vietu, kur paviršais paziņa, ar kuru kopā esot dzīrots, ielēcis kanālā. Tāpat pretrunīga ir vīrieša sniegtā informācija par negadījuma apstākļiem. Vienubrīd viņš stāstījis, ka pudelesbrālis devies nopeldēties, citubrīd apgalvojis, ka pēkšņi pār margām ielēcis ūdenī. Vispirms viņš policistiem apgalvojis, ka meties biedru glābt. Taču drēbes vīrietim bija sausas! Vēlāk skaidrojis, ka gatavojies glābt…

Kaut arī vīrieša sniegtā informācija bija visnotaļ dīvaina, likumsargi svētdien vakarā pieņēma lēmumu uzsākt it kā pazudušā meklēšanu, jo to, ka krastā tovakar dzīrojuši divi vīrieši, liecinājuši vēl vairāki liepājnieki. Protams, varat mani apriet, taču tā vien šķiet, ka par pazudušo norādītais vai nu vispār nav ielēcis kanālā, vai arī no tā izkāpis un devies mājās. Likumsargi, taujāti par to, vai meklēšanā nav izsludināts kāds vīrietis, kurš pēc apraksta varētu atbilst meklējamajam, atbild noliedzoši.

Un galu galā, varbūt piedzērušajam vīrietim, kurš ziņoja par it kā negadījumu, rādījušās baltās pelītes un nelaimes nemaz nav bijis (kaut nu tā arī beigās būtu!). Atceros notikumu pirms pāris gadiem, kad operatīvie dienesti saņēma izsaukumu uz Tirdzniecības kanālu, kur ūdenī bija piedzēries vīrietis, kurš teicās ielēcis glābt slīkstošo draugu. Tikai pēc vairāku dienu neauglīgiem meklējumiem atklājās, ka nekas nav jāmeklē – palīgā saucējam, kurš bijis pārdzēris jēgu, rēgojies.

Man nekas nav pretī, ka dienām ilgi tiek meklēti pazuduši cilvēki. Pasarg, Dievs! Diemžēl šoreiz nav pat īsti zināms, ko meklēt un vai vispār kas jāmeklē. Un nav iespējams arī aizbraukt uz vīrieša dzīvesvietu un noskaidrot, vai viņš netīšām mierīgi neizguļ dzērumu, jo pudelesbrālis zin tikai vārdu. Un tā nu iznāk, ka krīzes laikā, kad ātrā palīdzība nevar izbraukt pat pie ar sirdi slima večuka, jo nav naudas, divu un pat trīs dienestu darbinieki dienu pēc dienas ķeksējas pa kanālu. Teiksit, ka ugunsdzēsēji un ūdenslīdēji taču to dara savā darba laikā, par ko saņem algu? Protams! Taču ātrās palīdzības mediķi taču arī uz izsaukumiem dodas savā darba laikā! Atšķirības nav arī finansiālā ziņā – degviela nokļūšanai notikuma vietā vajadzīga ir mediķiem, ir operatīvajiem darbiniekiem.

Una Zāģere,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste