Masu mediji iznīcina, nogalina, pakļauj un izmaina jebkuru labo ziņo, padarot cilvēku par nekam nederīgu tārpu, kurš nolemts sabradāšanai, kā slieka, kura pēc lietus izlīdusi no zemes.

Es vienmēr esmu bijusi pārliecināta informācijas pieejamības atbalstītāja. Allaž esmu augsti vērtējusi jebkura žurnālista mēģinājumu sniegt maksimāli plašu informāciju par sabiedrībā notiekošajiem procesiem, it īpaši tad, ja tas tiek darīts tik augstā līmenī, ka spēj atklāt faktus un noziedzīgus nodarījumus, kas pat valsts drošības sargiem nav pa spēkam.

Šobrīd gribas teikt vien to, ka ir apnicis, no visas sirds apnicis, barot sevi ar masu mediju pamestajām informācijas samazgām. Tā vairs nav žurnālistika un profesionāla kvalitāte, bet gan sabiedrības piesātināšana ar maksimāli sliktām ziņām, padarot jau tā nomāktos cilvēkus vēl nelaimīgākus. Brīžos, kad sokas sliktāk nekā ierasts, ikviens no mums, manuprāt, vēlas daudz vairāk pozitīvisma savā dzīvē, vēlas tos mirkļus, kad var beigt ložņāt pa zemi (kā tārpi) un pacelt skatu pāri miglai un pelēcībai.

Taču – vecu sieviešu klaču šļupsti par kaimiņmājā notikušo nelaimi “Degpunktā”, šķiet, nerims nekad, “Kurzemes Vārds” pacenties ieviest bezdarba termometru (vai tāpēc bezdarbs samazināsies?), lai maksimāli bieži atgādinātu mums, ka Liepāja grimst purvā. Televīzijai par jājamzirdziņu kļuvusi zādzību un bruņotu uzbrukumu detalizēta izvērtēšana, kas ne vien notikušo nespēj mainīt, bet arī, manuprāt, parāda potenciālajiem noziedzniekiem viņu amata brāļu kļūdas, dod ierosmi un apliecina, ka aplaupīt/nogalināt/izvarot nemaz nav tik grūti.

Kopumā tas rada iespaidu, ka visiem latviešiem jāskrien ar galvu sienā līdz piere sāk asiņot un pēc tam jāizbauda sāpju eiforija.

Patiesībā, man gan šķiet, ka pozitīvu ziņu atspoguļošana šobrīd varētu kļūt par veidu, kā presei, televīzijai, radio, interneta portāliem piesaistīt jaunus lasītājus/skatītājus, jo ir vispārzināms, ka liela daļa mūsu līdzcilvēku šo drazu (ne jaunumus) vairāk negrib ne redzēt, ne dzirdēt.

Nevēlos apgalvot, ka jārada iespaids par mākslīgu pūkainu pasauli, kurā cilvēki dzīvo absolūtā mierā un harmonijā, taču, uzskatu, ka ir miljoniem iespēju, kā negatīvu informāciju pasniegt ne tik pārspīlētā veidā, joprojām saglabājot tās pieejamību un objektivitāti.

Cilvēki nav jānolemj emocionālai sabradāšanai nolādētu reitingu vārdā.

Undīne Rubeze,
Liepājas 1.ģimnāzijas skolniece