Viens iemesls ir tas, ka Latvijā publiskajā telpā iegājies paradums vārdu “lobēšana” lietot tad, kad ir runa par aizdomām, ka konkrēts politiķis savu personisko interešu labā kādu priekšlikumu vai ideju aizstāv vai arī pret kaut ko iebilst.

Tāds šīs vārda lietojums ļoti bieži sastopams medijos un citviet publiskajā telpā, to tiešām esmu regulāri un sistemātiski uztvēris. Līdz ar to loģiski, ka tas ietekmē cilvēku uztveri.

Otrs, kas ir būtiski: daudzi cilvēki Latvijā neuzticas lēmumu pieņēmējiem. Pamatoti vai nepamatoti viņi domā, ka ir ļoti izplatīta prakse, kad konkrētu interešu aizstāvji – lobisti – ar korupciju jeb uzpirkšanu ietekmē lēmumu pieņemšanu.

Un, ja ir tāds priekšstats, tad cilvēki šo nodarbi uztver un vērtē negatīvi.

Topošais regulējums ir viens no daudziem soļiem, kas stiprinātu uzticību politiskajai sistēmai.

Es gan nesagaidītu, ka tikai šis likums vien kaut kādu brīnumainu efektu šajā ziņā radītu, jo sabiedrības zemās uzticības cēloņi ir pārāk dziļi un plaši.

To ar vienu likumu neizmainīs. Taču man ir nedaudz žēl, ka deputāti, kas strādā pie šī regulējuma tapšanas, izvēlējušies vārdu “lobēšana” un “lobētājs” likumā neizmantot, to aizstājot ar jēdzienu “interešu pārstāvība”.

Tas, visticamāk, nozīmēs to, ka vārds “lobēšana” arī turpmāk paliks kā pa pusei lamuvārds. Likumā šī jēdziena nebūs, un cilvēki arī turpmāk šo vārdu varēs lietot visādās negatīvās izpratnēs, bet mēs nevarēsim pateikt, ka saskaņā ar likumu lobēšana ir pilnīgi leģitīma darbība.

Daļa sabiedrības lobēšanas jēgu izprot, daļa ne. Taču kopumā, manuprāt, daudz ko ietekmē tas varbūt pārspīlēti negatīvais stereotips par politisko lēmumu pieņemšanu.

Dažos gadījumos naids pret politisko eliti un visas negatīvās sajūtas sajaucas vienā noraidošā, neuzticības pilnā attieksmē. Eksperti mīl visādus jēdzienus salikt pa kvadrātiņiem un nodalījumiem, taču sabiedrības uztvere tā nedarbojas.

Valts Kalniņš, biedrības “Sabiedriskās politikas centrs Providus” pētnieks