Darbnīcas Krišjāņa Valdemāra ielas 43.nama augšstāvā ir aukstas un neapkurinātas, tomēr gandrīz katru dienu tās ar dzīves un darba prieku piepilda piecas sirmas kundzes, kuru mūžs pagājis, apstrādājot dzintaru un darinot no tā unikālas rotas un iecienītus suvenīrus. Skaistas lietas no tepat Liepājas jūrmalā salasītiem dzintara gabaliņiem te top joprojām. “Ražojam īstu Liepājas preci,” dzintarnieces mums saka.

“Katra esam individuālā darba veicēja un šīs telpas īrējām kopā,” stāsta Austra Ziemele, kas ir arī tautas lietišķās mākslas studijas “Zītars” vadītāja. Viņa skaidro, ka visas piecas meistares ir kolēģes no bijušā kombināta “Māksla”, kuras turpina strādāt kopā, viņas atpirkušas no “Mākslas” arī nepieciešamās iekārtas. “Sākumā, kad šurp atnācām, bijām kādi piecpadsmit, bet tagad esam palikušas tikai piecas,” viņa turpina stāstīt. Arī telpas vairs neaizņemot tik plašas – visas saspiežas vienā istabiņā, ko piesilda ar elektrību. “Taupības nolūkos nestrādājam katru dienu, jo citādi nevarētu samaksāt par apkuri,” dzintarnieces pastāsta.

Tomēr savu ikdienu viņas vairs nevar iedomāties bez satikšanās un darba plecu pie pleca. Šoreiz, kad tiekamies ar dzintarniecēm, klāt nav tikai Solveigas Vārnas. “Man darbs visu mūžu bijis arī vaļasprieks,” saka Valda Sprūde. Arī kolēģe Zenta Vinogradova viņai piekrīt, sakot, ka kopā nostrādāts viss mūžs, jau no Liepājas Mākslas skolas absolvēšanas. Bet Biruta Tamuža un Austra Ziemele piebilst, ka tagad dzintara apstrādi jau saucot par savu relaksāciju – te tikšanās un sarunas, te darbošanās, kas ļauj ikdienas sūrumu pārdzīvot. Arī iztikšana.

“Meklējam precei noietu, citi meklē arī mūs, kad vajag kādu lielāku pasūtījumu izpildīt, jo zina, ka mēs to varēsim,” saka A.Ziemele. Vecās skolas meistariem nav problēmu īstenot jebkuru darbu, jo pacietības netrūkst. Vispirms dzintars jāsašķiro, tad to slīpē, lai iegūtu nepieciešamo formu, šķautnīti pa šķautnītei apstrādājot un sēžot vienā putekļu mākonī, līdz visbeidzot ķeras pie pulēšanas. Starp citu, pulēšanai birste izgatavota pašu rokām – no kokvilnas palaga. Dzintara apstrādātājas skaidro, ka tieši ar šo roku darbu izdodas panākt rotu un suvenīru unikalitāti, kas arī pircējiem patīk. “Tas jums nav nekāds lietuviešu rūpnieciskais ražojums,” liepājnieces smej.

Materiālu dzintarnieces gan pašas dodas uz jūrmalu lasīt, gan iepērk no dzintara zvejniekiem jūrmalā. Un pēdējos gados jūra bijusi dāsna. “Šis darbs nebūt nav vienmuļš, jo vispirms katrā dzintara gabaliņā ir jāierauga tas, kas sanāks, un tikai tad var ķerties pie darba,” skaidro A.Ziemele. Kolēģes norāda, ka nemitīgi jāseko līdzi pieprasījumam. Agrāk bija populāras krelles, tagad –  rokassprādzes. Bet tādi sīkumiņi kā auskariņi vienmēr esot ejoša lieta, gluži tāpat kā lielie darbi, kas gan prasa pietiekami lielus dzintara gabalus, kādu tomēr nav nemaz tik daudz, kā arī ilgu laiku un daudz darba. Valda dzintaru kombinē ar jūrmalā atrastiem koka gabaliņiem un iznāk neparastas rotas, citas atradušas savus risinājumus, lai ikvienu priecētu ar Liepājai tik ļoti atbilstošo preci – saules gaismas un jūras smaržas pilniem dzintara izstrādājumiem.

Anda Pūce,
“Kurzemes Vārds”

Valda Sprūde (priekšplānā), Zenta Vinogradova un Biruta Tamuža ilgus gadus strādājušas kopā un arī tagad savu ikdienu nevar iedomāties bez dzintara apstrādes.