Vai tagad, kad daudzi cilvēki paliek bez darba, brīnumgardo kārumu gatavošana mājas apstākļos nevarētu būt iespēja, kā nopelnīt izdzīvošanai vai piepelnīties? Kālab Liepājā nevar būt kā Parīzē, kur karstas pankūkas cep gluži vai uz ielas? Kad vēlējos satikt tos nedaudzos cilvēkus, kuri reģistrējuši nodarbošanos – pārtikas ražošana mājas apstākļos, izrādījās, ka trešajā lielākajā Latvijas pilsētā Liepājā tādi reģistrēti tikai seši, Liepājas rajonā nedaudz vairāk – septiņpadsmit.

Neliels piepeļņas avots

Uzrunāju vienu mājražotāju Liepājā un vienu rajonā. Abi atteicās nosaukt savus vārdus. Kas par lietu?

Par Ilzes (vārds mainīts) mazā biznesa pamatu kļuva, ejot uz tirgu, nejauši uzklausīta recepte. Tagad viņas cepumiņus veikalā izpērk dažās stundās, un tie palīdzēja izskolot bērnus. Taču, lai sasniegtu mērķi, viņai ir nācies izēst pudu sāls.

Formālais sākums – nu jau pirms diezgan daudziem gadiem – līdzinājies vismaz septiņu mēnešu murgam. Kas tieši viņai ir vajadzīgs, kādas tieši prasības ir jāizpilda, lai viņa varētu strādāt un nodot preci pārdošanai veikalā? Ilze gājusi jautāt uz Liepājas domi. Beigu beigās nonākusi tiktāl, ka padomus, kas jādara, viņai telefoniski devis kāds Zemkopības ministrijas ierēdnis. Pēc bagātās pieredzes Ilze ir pārliecināta, ka mājražošanas biznesu sākt ir iespējams, taču ar vairākiem priekšnosacījumiem. “Risks ir visu laiku!” rāda Ilzes pieredze.

Cilvēks, kurš ražojis pieprasītus kulinārijas izstrādājumus, tostarp arī “visgaršīgākās desas pasaulē” (tā ir pircēja atsauksme redakcijai) tagad vārdu desiņas, tāpat kā savu vārdu, atsakās pieminēt. Tagad palicis tikai pie štovētiem kāpostiem.

“Ja ir laba prece, tad tev to izraus no rokām. Izgatavot nav problēmu. Bet izejviela palika pārāk dārga. Palīgiem samaksāt, kā pienākas, es nespēju. Pārgāju uz pašnodarbinātajiem – tagad algot nevienu vairs nevaru. Bet, ja viens strādā, tad nevari ražošanu pavilkt. Pētertirgū iekļūt tādiem kā mums ir faktiski neiespējami, ja par vitrīnu jāmaksā vairāki simti latu mēnesī. Tā cits no cita plēš, beigās – pircējam maķelis par plānu.” Viņaprāt, mājražošana var būt tikai kā neliels piepeļņas avots.

Iespējams ir gandrīz viss

Pārtikas un veterināro dienestu pārtikas inspektores Arita Ķuņķe un Sandra Nelsone stāsta, ka mājas apstākļos iespējams ražot gandrīz jebko, ja virtuve atbilst vispārējām higiēnas prasībām. Viņuprāt, mājražošanas attīstību pašlaik bremzē ne vairs pārmērīgās PVD prasības, drīzāk tirdzniecības vietu augstās izmaksas.

“Sarežģījumi sākas, līdz ko ražošana saistīta ar dzīvnieku izcelsmes produktiem – pienu, krējumu, gaļu, zivīm. Lai ceptu īsta putukrējuma torti, ar vienu izlietni nepietiks,” atzīmē S.Nelsone. Tomēr galvenā prasība mājas ražotnēm ir: nevis lai būtu dārgi flīzētas telpas, bet gan vienkārši – lai telpā būtu viegli uzturēt kārtību un tīrību. Vēl kāda prasība mājražotājam – viņam jābūt veselam un stingri jāievēro sanitārās prasības. Mājražotājam arī jāpārdomā, kā viņš savu preci pārvadās.

“Mēs neesam noskaņoti kaut ko strikti aizliegt, mēs varam palīdzēt izprast, kas cilvēkam jādara,” iedrošina S.Nelsone. Ja cilvēki nāk ar idejām, tad viņi varot dienestā sagaidīt atbalstu. Tieši pēdējā laikā jūtams, ka rodoties interese par mājražošanu.

Plašāk par mājražošanu un mājražotāju pieredzi lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 4.marta numurā Noras Driķes publikācijā.

Varbūt sagaidīsim laikus, kad arī Pētertirgū varēsim nopirkt mājās gatavotu biezpienu vai sieru.