Liepājas domē esi Ģimenes un demogrāfisko lietu komisijas vadītāja. Kāpēc šāda komisija vajadzīga un kāds ir tās mērķis?

Komisijā vēlos pulcēt nozares profesionāļus, lai kopīgi meklētu risinājumus pašvaldības darba uzlabošanai un veidot ģimenēm labvēlīgu rīcībpolitiku.

Virsmērķis ir nodrošināt, ka ģimenes ir centrālais vērtību jautājums, caur kuru tiek pakārtoti gan finanšu, gan sociālās jomas lēmumi.

Tas ir komplicēts jautājums, kur nepieciešams profesionāļu skatījums un darba pieredze, lai politikas veidotājiem būtu datos balstīta un nozares pārstāvju pieredzē balstīti lēmumi. Savukārt demogrāfisko situāciju uzskatu, ka otru galveno valsts apdraudējumu uzreiz aiz agresorvalsts militāriem draudiem, jo mums jāspēj nodrošināt, ka latvieši kā tauta turpinās. Komisijas darbā vēlos ieviest arī jaunu rokrakstu, ka strādājam horizontālā sadarbībā ar citām komisijām, jo ģimeņu politika ir pārnozaru jautājums.

Šobrīd Tevi gan Liepājā, gan citviet Kurzemē pazīst kā vienu no kompetentākajiem sociālās jomas profesionāļiem, bet tas nenotiek vienā dienā. Pastāsti – kā Tu nonāci līdz darbam sociālajā jomā?

Pēc 48. arodvidusskolas pabeigšanas, kur apguvu biroja darba organizēšanu un vadību – šis nosaukums man labāk patīk nekā ”sekretāre” –, jau tad sapratu, ka man ir jāiet tālāk un jāiegūst augstākā izglītība. Sociālais darbs tajā laikā bija salīdzinoši jauna profesija, un mani ļoti uzrunāja tas, ka tā ir profesija par cilvēkiem un darbu ar cilvēkiem. Pēc tam, kad biju uzsākusi mācības, sāku strādāt arī bankā AS ”Banka Paritāte”. Sākumā strādāju par sekretāri un klientu konsultanti, bet vēlāk kļuvu par kredītspeciālisti. Bankā nostrādāju četrus gadus. Šajā laikā man piedzima arī dēls. Viņam šobrīd ir 18 gadi, viņš mācās profesionālajā militārajā vidusskolā, un es ar viņu ļoti lepojos. Paralēli darbam bankā es studēju sociālo darbu. Kad bankā sākās reorganizācija, man bija jāiet prom. Un ļoti organiski sanāca, ka vietā, kur biju izgājusi sociālā darbinieka praksi, parādījās sociālā darbinieka vakance. Tā es arī sāku savu profesionālo ceļu sociālajā darbā.

Ko Tev deva pirmais nopietnais darbs sociālajā jomā?

Es sāku strādāt Dienas centrā personām ar garīga rakstura traucējumiem. Šo laiku es atceros ļoti spilgti un ar lielu siltumu. Tas man ļāva paskatīties uz šiem cilvēkiem pavisam citādi. Nevis caur diagnozi vai caur to, ka viņiem kaut kas dzīvē ir grūtāk, bet vienkārši kā uz cilvēkiem. Viņi prata priecāties par ļoti vienkāršām lietām. Mēs spēlējāmies, smējāmies, darījām dažādas pavisam ikdienišķas lietas. Un es bieži gāju uz darbu ļoti labā noskaņojumā. Man šķiet, ka viņi man iemācīja kaut ko ļoti būtisku – mēs, kuri dzīvojam savā ierastajā ikdienas ritmā, ļoti bieži nepamanām tās mazās lietas, par kurām var priecāties. Es tur pati kaut kādā ziņā atkal varēju sajust savu bērnību. Uz brīdi nebija jādomā tikai par nākotni, pienākumiem un visām ikdienas rūpēm. Un laikam viena no svarīgākajām atziņām ir tā, ka mēs reizēm ejam strādāt, lai palīdzētu citiem, bet beigās ļoti daudz saņemam paši.

Kā no sociālā darba Tu nonāci līdz supervīzijai?

Strādājot par sociālo darbinieku, es zināju, ka supervīzija sociālajā darbā ir nepieciešama un arī likumā ir atrunāts, ka sociālā darba veicējiem jānodrošina supervīzija. Arī man tika nodrošināta supervīzija. Rakstot savu maģistra darbu par atbalstu sociālajiem darbiniekiem, sāku interesēties, kā pati varētu kļūt par supervizori. Tajā laikā iespējas apgūt supervīziju galvenokārt bija psihoterapeitiem un mākslas terapeitiem, un sociālajam darbiniekam šādas iespējas vēl nebija. Kad 2013. gadā Rīgas Stradiņa universitātē parādījās tālākizglītības programma supervīzijā profesionālajā darbā, kur beidzot bija iespēja studēt arī sociālajiem darbiniekiem, es uzreiz sapratu – tas ir mans nākamais profesionālās izaugsmes solis. Es supervīziju neuztvēru kā aiziešanu prom no sociālā darba. Tieši pretēji – sociālais darbs man bija devis izpratni par cilvēkiem, viņu grūtībām un sociālo sistēmu, bet supervīzija ļāva šo pieredzi izmantot darbā ar profesionāļiem, kuri ikdienā palīdz citiem. Šobrīd supervīzija ir mana ikdiena, un šajā jomā strādāju jau vairāk nekā desmit gadus.

Šobrīd esi Saeimas deputāta kandidāte no Nacionālās apvienības. Kā Tu nonāci pie lēmuma kandidēt?

Mana profesionālā pieredze šobrīd ļauj uz sociālo jomu paskatīties jau visas Latvijas mērogā. Es redzu ne tikai to, kā sistēma izskatās uz papīra, bet arī to, kā tā darbojas ikdienā – kas strādā, kas nestrādā un kur cilvēkiem rodas problēmas. Es negribu politikā būt tikai tāpēc, lai būtu politikā. Es gribu, lai mana profesionālā pieredze tur būtu vajadzīga. Es redzu, ka gan sociālajā politikā, gan nodarbinātības jautājumos, gan sociālo pabalstu sistēmā ir nepieciešamas būtiskas un mērķtiecīgas izmaiņas. Manuprāt, ļoti svarīgi ir daudz vairāk uzklausīt jomas profesionāļus. Nevis tikai formāli pajautāt viņu viedokli, bet patiešām sadzirdēt, ko viņi saka. Cilvēki, kuri ikdienā strādā ar ģimenēm, bērniem, senioriem, cilvēkiem ar invaliditāti, cilvēkiem krīzēs un citās sarežģītās dzīves situācijās, ļoti labi zina, kur sistēmā ir problēmas. Viņu pieredzei ir jābūt vienai no pamatlietām, uz kurām balstās politikas veidošana. Redzu, ka Nacionālā apvienība ir pragmatisks, ģimenes vērtībās balstīts un valstiski atbildīgs politiskais spēks, tāpēc mana izvēle bija viegla un likumsakarīga.

Ko Tev šie vairāk nekā desmit gadi supervizores darbā ir iemācījuši par cilvēkiem un sociālo sistēmu?

Strādājot sociālajā jomā, man šo gadu laikā ir bijusi iespēja sastapties ar ļoti dažādām cilvēku grupām un dzīves situācijām. Esmu strādājusi dienas centrā ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, sociālajā dzīvojamajā mājā, kur bija cilvēki ar atkarībām un ģimenes ar bērniem, kā arī ģimenes atbalsta daļā  ar pieaugušajiem.

Katrs no šiem darba posmiem man ir kaut ko iemācījis. Īpaši grūts bija laiks sociālajā dzīvojamajā mājā, jo man nācās pieņemt arī ļoti smagus lēmumus, tostarp piedalīties bērnu izņemšanā no ģimenēm. Man bija ļoti grūti noskatīties uz bērniem, kuri cieš no pieaugušo bezatbildības. Savukārt, strādājot ar pieaugušajiem, es arvien vairāk sapratu, ka sociālā darbinieka uzdevums nav visu izdarīt cilvēka vietā. Man ļoti tuvs ir salīdzinājums – nevajag cilvēkam visu laiku dot zivi, ir jāiedod makšķere un jāiemāca ar to rīkoties. Ja mēs visu laiku darām cilvēka vietā, mēs viņam reizēm atņemam iespēju pašam kļūt stiprākam un uzņemties atbildību. Par šādu pieeju sākumā saņēmu pārmetumus gan no klientiem, gan kolēģiem. Taču, kad redzi, ka cilvēks pats saņemas, sāk rīkoties un maina savu situāciju, tu saproti – tieši tā ir palīdzība, kas dod ilgtermiņa rezultātu. Šī pieredze ļoti ietekmēja arī manu darbu supervīzijā. Es sapratu, cik ļoti atbalsts nepieciešams arī tiem, kuri ikdienā palīdz citiem. Sociālajā jomā strādā ne tikai sociālie darbinieki. Tur ir aprūpētāji, sociālie rehabilitētāji, sociālie aprūpētāji, vadītāji un daudzi citi profesionāļi. Un ļoti bieži viņi nesaņem to pozitīvo atgriezenisko saiti, ko būtu pelnījuši. Sabiedrība ļoti labi redz sociālā darba negatīvo pusi – to, kas nav izdarīts, kas nav palīdzēts, kas nav atrisināts. Bet mēs reizēm aizmirstam – sociālais darbinieks nav Dievs. Mēs nevaram mainīt cilvēku viņa vietā. Mēs nevaram mainīt viņa domāšanu, ja viņš pats to negrib. Mēs varam būt līdzās, atbalstīt, motivēt un iedot instrumentus, bet cilvēkam pašam ir jāizdara savs solis.

Par vajadzīgajām pārmaiņām Tu atklāti paud savu viedokli gan publiski, gan debatēs. Istāsti kodolīgi – kas Tev kā sociālās jomas profesionālei būtu prioritātes, ja vēlētāji Tev uzticēs Saeimas mandātu?

Visupirms virsmērķis – celt sociālā darba un visas sociālās jomas prestižu. Es ļoti labi zinu, cik daudz ikdienā dara ne tikai sociālie darbinieki, bet arī aprūpētāji, sociālie rehabilitētāji, sociālie aprūpētāji, vadītāji un citi sociālās jomas profesionāļi. Šo cilvēku darbs bieži ir emocionāli ļoti smags, prasa lielu atbildību, pacietību un profesionalitāti, taču sabiedrībā tas ne vienmēr tiek pietiekami novērtēts. Es gribu, lai mēs beidzot uz sociālo jomu skatāmies kā uz profesionālu un sabiedrībai ļoti nepieciešamu nozari, nevis tikai vietu, kur ”dala pabalstus un palīdz cilvēkiem”. Tas nozīmē arī atbilstošu atalgojumu, profesionālo izaugsmi, labus darba apstākļus, atbalstu un pozitīvu atgriezenisko saiti.

Tāpat prioritāte būtu veidot mērķētākus sociālos pabalstus. Es neesmu par to, ka cilvēkam vienkārši kaut kas ir jāiedod tāpēc, ka viņš ir nonācis grūtībās. Atbalstam ir jābūt tādam, kas palīdz cilvēkam kļūt patstāvīgākam, nevis ilgstoši palikt atkarīgam no sistēmas. Es gribu sistēmu, kas cilvēkam dod ne tikai zivi, bet arī makšķeri. Svarīga prioritāte būtu arī – stiprināt valsts atbildību ilgstošajā aprūpē. Atbildība par cilvēkiem, kuriem ilgstoši nepieciešama aprūpe, nedrīkst palikt tikai uz ģimenes un pašvaldības pleciem. Valstij ir jāuzņemas lielāka atbildība, lai cilvēkiem būtu pieejams kvalitatīvs un profesionāls atbalsts.

Tāpat arī pilnveidot atbalstu strādājošiem vecākiem.

Ja mēs gribam Latvijā stipras ģimenes un vairāk bērnu, mums ir jāskatās arī uz to, kā cilvēkiem ir iespējams savienot darbu ar ģimeni.

Atbalstam ir jābūt tādam, kas reāli palīdz ģimenei ikdienā, nevis tikai skaisti ierakstīts dokumentos.

Kādu Latviju Tu gribētu redzēt pēc pieciem vai desmit gadiem?

Es gribētu Latviju, kur cilvēks nejūtas viens ar savu problēmu un kur palīdzība nav tikai formāla. Latviju, kur ģimenēm ir drošības sajūta, kur seniori un cilvēki ar invaliditāti var saņemt cienīgu aprūpi, kur sociālās jomas profesionāļi ir novērtēti un kur lēmumi tiek pieņemti, balstoties ne tikai uz tabulām un statistiku, bet arī uz cilvēku reālo pieredzi. Un es gribētu, lai Latvijā beidzot ir vairāk drosmes ne tikai runāt par problēmām, bet tās arī risināt.

Es pati visu mūžu esmu gājusi uz priekšu. Ne vienmēr viss ir bijis viegli, ne vienmēr esmu izvēlējusies vieglāko ceļu, bet esmu iemācījusies vienu – ja redzi problēmu un tev ir iespēja kaut ko mainīt, ir jābūt gatavam arī uzņemties atbildību.

Tāpēc es šobrīd esmu gatava uzņemties atbildību arī plašāk, ja vēlētāji un kolēģi uzticēs, tad savu kompetenci esmu gatava izmantot gan Saeimā, gan Labklājības ministrijas darbā. Mana profesija ir iemācījusi, ka pārmaiņas nesākas ar skaļiem solījumiem, bet gan ar cilvēkiem, kuri ir gatavi ne tikai redzēt problēmu, bet arī kaut ko darīt, lai to mainītu.

Saturu veidoja un publikāciju apmaksāja “Nacionālā apvienība”. Pārredzamības paziņojums pieejams šeit.