liepajniekiem.lv
Bijušās Cukurfabrikas teritorijā pie Karostas kanāla, lielākajai daļai pilsētnieku nemanāmi, joprojām strādā vienīgā fabrika Baltijas jūras reģionā, kur gatavo šķīstošo kafiju pēc nemainīgas receptes un kur produkcija pilnībā top uz vietas – no grauzdēšanas līdz fasēšanai.
No zaļām pupiņām
“Nekas nav mainījies, ražojam pēc vecās receptūras, kas glabājas seifā,” lepojas uzņēmuma tirdzniecības vadītājs Mihails Burešs.
Viņš uzskata, ka Latvijai ir ļoti paveicies, ka šeit saglabāta un tik ilgi nepārtraukti darbojas unikāla rūpnīca ar 24 metrus augstu šķīstošās kafijas torni. “Ražojam arī grauzdētu malto kafiju un pupiņas, mums ir eksporta produkti, bet visiem noteikti pazīstama Liepājas šķīstošā kafija, kuras garša ir nemainīga,” uzsver M. Burešs.
Liepājas kafijas fabrikā viņš strādā septiņus gadus, bet kafijas industrijā darbojas no 1997. gada.
Ražotnē pašlaik strādā 25 vietējie cilvēki, kas pašreizējā sarežģītajā ekonomiskajā situācijā nav maz. “Optimizējām dažus procesus, jo pieaug elektrības un gāzes cenas, arī izejvielu cenas. Ja palielinās ražošana, tad arī palielinām darbinieku skaitu,” stāsta tirdzniecības vadītājs,
“speciālisti pie mums strādā gadu desmitiem. Kadru mainības praktiski nav.” Kafijas ražošana ir tik specifiska un sarežģīta, ka tajā nepieciešami labi apmācīti profesionāļi.
Pērkot ārvalstīs ražotu kafiju, pircēji vairo citu valstu ekonomiku, atgādina M. Burešs. Viņš gribētu, lai iedzīvotāji saprot, ka, pērkot vietējo produktu, aug pašu valsts ekonomika. Arī uzņēmums ražošanas vajadzībām kartona kastes, uzlīmes un citas lietas iegādājoties uz vietas, jo jādomā par Latvijas attīstību.
Liepājnieki rūpīgi izvērtējot izejvielas – zaļās kafijas pupiņas. Tās aug ekvatoriālajā zonā, lielākā ražotājvalsts ir Brazīlija. “Pupiņu izcelsme ir daļa no komercnoslēpuma, bet ļoti aktīvi strādājam ar Latīņamerikas valstīm, iepērkam arī no Indijas. Regulāri lietotās šķirnes pārzinām. Saņemtos paraugus grauzdējam un laboratorijā testējam, veicam degustācijas un tikai tad iepērkam pupiņas vairumā,” atklāj M. Burešs.
Pašlaik pupiņu maisus ieved Rīgas ostas konteineru terminālī, taču tiek apsvērta iespēja piegādāt izejvielas Liepājas ostā.
Smalks malums Ukrainai
Liepājas fabrika aktīvi strādā pie grauzdētas un maltas kafijas pārdošanas, arī pupiņām kilograma iepakojumā, kas tagad esot ļoti populārs segments, jo pandēmijas laikā daudzi iegādājušies kafijas aparātus.
“Latvijā mēģinām tikt visos tirdzniecības tīklos, ik pa brīdim izdodas. Konkurence ir liela,” saka M. Burešs.
“Eksporta projekti attīstās, produkciju pārdodam Lielbritānijā, Polijā, Lietuvā, Igaunijā. Eksporta zīmols mums ir “Königstern”, tagad šo kafiju pārdod arī Latvijā. Kopā Liepājas fabrikā top seši, septiņi zīmoli. Viens no lieliem tirgiem mums joprojām paliek Ukraina ar 40 miljoniem iedzīvotāju. Protams, karš traucē piegādes, arī pirktspēja mazinās.”
Kafija Ukrainas tirgum ir atšķirīga gan pēc garšas, gan pēc maluma un arī pēc nosaukuma – to pārdod ar “Ļvivas” kafijas zīmolu. Ukrainā ļoti populārs kafijas pagatavošanas veids ir turku kanniņā. Šī kafija ir tieši tam domāta, ļoti smalki malta, lai izvilktu blīvumu, aromātu un stiprumu.
“Jebkurš kafijas ražotājs pateiks, ka tik smalks malums ir tehniski ļoti sarežģīts. Mēs to varam,” lepojas M. Burešs.
Fabrikas īpašnieks ir Ukrainas un Anglijas kopuzņēmums “Ned Investment”. “Viņiem ir rūpnīcas Ukrainā, viņi ir zaļas kafijas tirgotāji, līderi industrijā. Galvenais, ka notiek ražošana šeit uz vietas, ir darbs cilvēkiem,” uzsver M. Burešs.
Latvijā esot ļoti daudz šķīstošās kafijas mīļotāju. Cilvēki to dzer, lai uzmundrinātu sevi, un šķīstošā kafija saturot vairāk kofeīna. Iespaids par to, ka šķīstošā ir zemākas kvalitātes, iespējams, radies tāpēc, ka tikusi ievesta zemas kvalitātes kafija.
Šķīstošo kafiju ražo no grauzdētām, samaltām pupiņām. “Mēs gatavojam to pašu espreso, kādu jums uztaisa kafejnīcā, tikai mums sanāk 70–80 tasīšu stiprums.
Ražošanas tehnoloģiju var pielīdzināt ļoti lielam espreso aparātam, kas var saražot kafijas pulveri. Kvalitāte ir tikpat laba,” norāda M. Burešs.
Viņš kliedē arī mītu, ka kafija jāaplej ar vārošu ūdeni simt grādu temperatūrā. “Nekādā gadījumā! Vajag 86–89 grādus, arī šķīstošajai kafijai. Tāpat jāseko līdzi ūdens kvalitātei,” viņš piekodina.
Lidojums vakuumā
Ekskursijā pa fabriku aizved ražošanas direktors Zigurds Kudums. Jaunākā dzeltenā ēka blakus vēsturiskajai no sarkanajiem ķieģeļiem ir zaļo pupiņu noliktava. Attīrītas pupiņas ar gaisa transportieri tiek padotas uz augšu, uz ražošanas cehu.
“Sākumā ir grauzdēšana, malšana un espreso ekstrakta sagatavošana. Ražošanas cikls ir noslēgts – produkciju mēs redzam tad, kad tā birst uz šķīvja. Viss notiek noslēgtos cauruļvados,” iekārtas rāda Z. Kudums.
Ražošanas procesā notiekot apmēram tas pats, kas mūsu mājās, kad gatavojam sev kafiju – samaļ grauzdētas pupiņas, aplej ar uzvārītu ūdeni. “Protams, šeit ir 170–200 grādu temperatūra. Spiediens – līdz 12 atmosfērām. Izvelkam ekstraktu, kurš ir apmēram 20 procenti no kafijas, pārējais ir ūdens. Lai dabūtu vienu kilogramu šķīstošās kafijas, vajag aptuveni 2,5 kg pupiņu. Iegūtais ekstrakts tālāk iet uz žāvēšanas torni, kur ar karsta gaisa palīdzību 260–270 grādos ūdeni iztvaicē.
Kafija tur lidinās kā kosmosā – krīt vakuumā no augstuma. Tāpēc ražotnei ir vajadzīgs tornis. Ja nebūs vakuuma, nevarēs regulēt produkta blīvumu.
Nevaram procesu apstādināt un aiziet mājās gulēt, tāpēc ražošana notiek 7/24,” skaidro ražošanas direktors.
Padomju laikos šis cehs izgatavojis apmēram 85 tonnas šķīstošās kafijas mēnesī. “Tagad – gadā apmēram 50 tonnas, jo tik daudz mūsu vietējais tirgus spēj paņemt pretī,” saka Z. Kudums.
Savukārt maltās kafijas ražošanai apgrauzdētās pupiņas padod uz citiem bunkuriem. Katru šķirni maļ atsevišķi, jo vajadzīga atšķirīga grauzdēšanas temperatūra. Tālāk notiek sajaukšana un fasēšana.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.