“Šodien tūrisms būtiski atšķiras no tā, kāds tas bija pirms ceturtdaļgadsimta,” saka aģentūras direktors Agris Pumpurs.

– Kā sākās tava uzņēmējdarbība tūrisma jomā?

– Sākās ar to, ka 1993. gadā nopirku autobusu, lai to pārdotu “Liepājas autobusu parkam”. Mans mērķis bija nodarboties ar šādu biznesu, taču tad 1994. gadā atvēra tūrisma aģentūru “Impro”, kas pēc gada man piedāvāja aizvest ceļotāju grupu uz Austriju.

Nekad pie autobusa stūres nebiju sēdējis, man bija bail, bet piekritu.

Kad ar autobusu izbraukājos pa kalniem, sapratu, ka tas ir tikpat fantastiski kā dejot ar sievieti.

Var teikt, ka ar to saslimu. Tā līdz 2000. gadam nodarbojos tikai ar autobusu pārvadājumiem, “Impro” paspārnē vedot tūristus ceļojumos.

Tad jau man bija pieci autobusi, sadarbojos arī ar tūrisma aģentūru “Dabas draugi”.

Jau 1995. gadā gribēju izveidot savu tūrisma aģentūru, jo sapratu, cik patīkami ir cilvēkus iepriecināt. Ja vēl tev par to saka “paldies”, tas jau ir fantastiski.

Tās sajūtas, kad uzved ceļotājus klintī un visi tev aplaudē… Taču gribēt ir viens, bet varēt – kas cits.

1999. gadā nodibināju SIA “A.P. Auto” un 2000. gada 8. septembrī atklājām “AP SAULI”.

Aģentūras atvēršanā muzicēja dziesminiece Austra Pumpure, leģendārais flamenko ģitārists Andris Kārkliņš. Bija ļoti foršs pasākums.

– Cik liela bija darbinieku komanda?

– Ja nemaldos, birojā strādāja pieci vai seši cilvēki, plus šoferi. Tolaik vēl varēja atļauties algot divus šoferus uz vienu autobusu. Sākām pārstāvēt arī Rīgas ceļojumu aģentūras. Tad jau bija atšķirīga pieeja ceļojumiem.

“Impro” organizēja braucienus uz Spāniju, Grieķiju ar pieciem nakts pārbraucieniem, un cilvēki bija laimīgi. Tagad nakts autobusā saskaņā ar noteikumiem vairs nav iespējama.

90. gadu vidū “Impro” braucienā Mākslas akadēmijas grupu pirmo reizi vedu uz Grieķiju. Kondicionieris autobusā darbojās šādi – vaļā visas lūkas un arī durvis.

Grieķijā iemīlējos uzreiz, tā ir mana mīļākā zeme.

Uz turieni vedu grupas katru pavasari un rudeni, man tur bija ļoti daudz paziņu, pat iesauku dabūju – Agris Pumpurjakis.

Reiz piedzīvoju šoku, braucot par Norvēģiju. Man pēkšņi pieskrēja klāt kāds grieķis un sauca: “Agrīs, Agrīs Pumpurjakīs!”

Līdz šim brīdim neatceros, kas tas par cilvēku, bet viņš bija pārlaimīgs, un es arī, jo grieķis ar latvieti satikās Norvēģijā.

– 2012. gadā atvērāt savu biroju Rīgā. Kas uz to pamudināja?

– Jau pašos pirmsākumos liepājniekiem nodrošinājām visu pakalpojumu spektru, ko varēja saņemt Rīgā. Piedāvājām ne tikai avioceļojumus, mums bija arī pašiem savi autobusi un pašu organizēti braucieni.

Centāmies darīt tā, lai Rīgas piedāvātie braucieni sāktos Liepājā. Taču mūsu klienti bija ne tikai no Liepājas un tuvējā reģiona, aģentūras piedāvājumu izvēlējās arī daudzi rīdzinieki, līdz ar to nolēmām atvērt filiāli Rīgā.

– Kas uzņēmumam palīdzējis izdzīvot, nosargāt klientu uzticību?

– Laikam tā ir atbildības sajūta par visu, kas notiek, jo, tiklīdz tu palaid kaut ko gar ausīm, noņem kontroli no kaut kā, tā, tici man, viss pārvēršas…

Nu dabā tā ir: ja tu kādu lauciņu nesakop, tas aizaug ar nezālēm.

Un tad ļoti daudz spēka jāpieliek, lai tās nezāles izravētu. Tas ir nenormāls darbs, lai gan no malas viss izskatās viegli un forši.

– Šajā laikā droši vien ne viena vien krīze piedzīvota.

– Visas! Taču līdz kovidam tās pārvarēt palīdzēja tas, ka mums bija plašs piedāvājumu spektrs. Pēc 2001. gada 11. septembra, kad lidmašīnas ietriecās Pasaules tirdzniecības centrā Ņujorkā un Pentagonā, cilvēki vairs negribēja lidot, toties mums bija liels pieprasījums pēc autobusu tūrēm.

Kad Islandē izvirda vulkāns un pelni paralizēja gaisa satiksmi, likās, ka nelido vairs neviens. Arī tad mums izķēra autobusu braucienus.

Ceļotāji bija gatavi maksāt ārprātīgas summas, lai tikai tiktu uz Grieķiju un Itāliju. Veidojās rindas, un tad jau gāja kā izsolē – kurš gatavs maksāt vairāk.

Ceļojumu cenas bija pilnīgs kosmoss. Paši par to brīnījāmies.

2007. un 2008. gada ekonomiskā krīze bija ļoti sāpīga. Ko tur slēpt, arī man naudas bija tikai tik, lai izdzīvotu. Kad sākās pandēmija, kas nolika uz ceļiem visus, bija jāpieņem ļoti smagi lēmumi.

Mans smagākais, bet vienlaikus pareizākais lēmums bija neatlaist nevienu darbinieku. Ja tobrīd būtu kādu no darba atlaidis, es viņu vairs atpakaļ nedabūtu. Sakostiem zobiem turēju to kanti.

Bija cilvēki, kas mani nesaprata, teica, ka visi jāatlaiž, jo tūlīt, Pumpur, durvis būs jāklapē ciet. Taču šajā krīzē bija arī kāda pozitīva lieta: mēs maksājam lielus nodokļus, taču pandēmijas laikā tas nāca atpakaļ valsts atbalsta veidā. Tiešām esmu pateicīgs valstij, kas palīdzēja izdzīvot.

Sākotnēji, kad sākās pandēmija, biju šokā, taču tas nebija ilgi, jo tāpat vajadzēja vadāt uzņēmumu darbiniekus, garantējot, ka autobusi ir dezinficēti un šoferis nodalīts no pasažieriem.

Lai gan daudz mazāk, darbs tomēr bija. Arī jūrniekiem bija jālido uz ostām, un mums viņiem bija jāiznomā mašīnas.

“AP SAULI” ir vienīgā aģentūra Baltijā, kas jau deviņus gadus pārstāv starptautisko auto nomas kompāniju “Sixt”.

– Daļa komandas aģentūrā strādā no pašiem pirmsākumiem. Tik ilgi noturēt darbiniekus arī jāprot.

– Mans princips ir tāds: labs vadītājs ir tas, kurš netraucē saviem darbiniekiem strādāt (smejas). Tiem, kas ir pašpietiekami un profesionāļi, man nav jāskatās pār plecu un jāpārbauda, vai viss izdarīts.

Ja darbiniekiem patiešām kaut ko vajadzēs, viņi man zvanīs jebkurā laikā.

Mans svarīgākais uzdevums ir risināt globālas problēmas.

– Neesi direktors, kurš sēž tikai kabinetā vai tiekas ar svarīgiem biznesa cilvēkiem, bet arī pats joprojām stūrē autobusu. Kāpēc tu to dari?

– Tāpēc, ka man tas patīk! Autobusu vadu kopš 1993. gada.

Stūrēšana ir forša un patīkama, bet nu jau saprotu, ka apkalpot vietējos transfērus, kuros vadā ārzemniekus, vēl varu, taču doties tālajos braucienos un vienlaikus risināt problēmas jeb sēdēt pie stūres un visu laiku ļerkstēt pa telefonu jau būtu nekvalitatīvs darbs.

Autobusa vadītājam ir jādomā par pasažieriem.

Katrā ziņā aizvadītie 25 ir brīnišķīgi gadi, kas piesātināti ar visādām krīzēm, plusiem un mīnusiem.

Domāju, ka ir izdarīti pareizie secinājumi.

Patīkams ir gan ienākošais, gan izejošais tūrisms, jo mēs nodarbojamies ar abiem, tomēr strādāt uz vietas ir daudz labāk – te tu kontrolē situāciju, nevis mēģini kaut ko risināt no Spānijas.

Tagad gan ir citi laiki – internets, vatsapi un viss kaut kas, deviņdesmitajos nekā tāda nebija. Taču tie bija šausmīgi jautri laiki.

– Cik ļoti atšķiras ceļošana toreiz un tagad?

– Tā ir ļoti mainījusies. Runājot par autobusu tūrēm, tas ir kā diena pret nakti. Kā jau teicu, vairs nav nakts pārbraucienu, un visam jābūt augstākajā līmenī.

Kādreiz autobusos par drošību diemžēl vispār nedomājām. Toreiz neviens nesprādzējās, bet tagad pēc visādām traģēdijām arī mūsu autobusos tiek piesprādzēti gan mazi, gan lieli pasažieri.

Atceros, ka vēl pirms sava biroja atvēršanas es dzīvoju Briselē un no turienes braucu ar sabiedrisko autobusu uz Āheni. Tas bija tūristu klases autobuss ar tualeti, un salonā pat drīkstēja pīpēt. Tajos braucienos ne reizi neredzēju, ka kāds ieietu tualetē vai smēķētu.

Pie mums ir tā: ja ir tualete, tad obligāti jāaiziet un jāizmanto pa pilno.

Taču pamazām arī mūs sasniedz šī kultūra, ka autobusā jālieto drošības josta, ka nevar par salonu skraidīt.

Ja es to pasažieriem mācītu pirms 25 gadiem, mani taču uzskatītu par muļķi, un neviens ar manu autobusu nebrauktu.

– Tas ir bērnības sapnis – vadīt autobusu?

– Nezinu, bet man ļoti patīk viena bērnības bilde. Bērnudārzā bija tāda smilšu kaste – laiviņa. Man ir bilde, kurā redzams, kā es bērnudārzā “Saulīte” ar kapteiņa cepurīti galvā sēžu pie šīs laiviņas stūres un citi bērni sasēduši aiz manis.

– Kas ir jūsu tipiskais klients?

– Tāda tipiskā klienta nav. Domāju, ka tie ir ceļot griboši cilvēki, kuri nāk ar konkrētām vēlmēm, un, kad tās apmierina, šeit arī paliek.

Tas ir tikpat intīmi kā ar savu frizieri – ja esi viņu atradis, tad pret citu vairs nemainīsi.

Pretējā gadījumā frizierim ir vai nu šausmīgi jākļūdās, vai  jāpārceļas uz citu pilsētu.

Ir svarīgi, ja aģentūrā tevi saprot no pusvārda, vienalga, vai tas ir brauciens uz Sāremā, vai lidojums uz Dubaiju.

Svarīgi arī, lai klients zina, ka var piezvanīt jebkurā diennakts laikā un pateikt, ka viņam ir problēma, un tā tiks risināta.

– Uz kurieni liepājnieki visbiežāk ceļo?

– Mūsu mīļie pensionāri būtu gatavi kaut kur doties katru sestdienu. Seniori ir vieni no aktīvākajiem un stabilākajiem ceļotājiem, viņi visu laiku prasa, kādi vēl būs braucieni.

Ar kruīza kuģiem, kas piestāj Baltijā, ceļo tādi paši pensionāri kā Latvijā, tikai ārzemniekiem ir daudz vairāk naudas un viņi var atļauties lidot un atpūsties uz izklaides kuģiem.

Mūsējie ir pateicīgi, ka var aizbraukt ar autobusu uz kādu vietu tepat Latvijā vai kaimiņvalstīs.

Liepājnieki tiešām daudz lido, bet ir nianse – pārsvarā visi katru gadu grib kaut ko jaunu.

Piemēram, ja viņš atkal ceļos uz Turciju, tad noteikti vajadzēs citu viesnīcu, kaut gan iepriekšējā ļoti patika.

Tajā ziņā latvieši ir ļoti aktīvi – viņiem atkal un atkal vajag jaunus piedzīvojumus, pat ja plāno tikai atpūsties, gulšņājot pie baseina.

– Cik daudz mūspuses iedzīvotāji gatavi tērēt ceļojumam?

– Te ir pilns spektrs, turklāt daudz kas ir atkarīgs nevis no maka biezuma, bet cilvēka rakstura. Arī bagāts cilvēks var būt šausmīgi skops un piesieties visam, un ir cilvēki, kas nav turīgi, bet ceļojumam naudu nežēlo.

Vienmēr atceros kādu pensionāri, kura teica:

“Pumpuriņ, es nenopirku govi, bet aizlidoju uz Meksiku!”

Mūsdienās lielai daļai jauniešu vairs nevajag aģentūras palīdzību, lai ceļotu. Viņi internetā paši sameklē galamērķi, nopērk biļetes, aizlido, piemēram, uz Tokiju, padzīvo tur trīs dienas ar savu meiteni, un vairāk viņam neko arī nevajag. Un nevienam te nav ko apvainoties, tā vienkārši ir.

– Rodas iespaids, ka dzīvesprieks ir tavs regulārais pavadonis un uz dažādām ēverģēlībām tevi nav īpaši jāmudina.

– Jā, es esmu diezgan aktīvs un atraktīvs, bet tam visam ir ļoti lieli rāmji. Trakākā lieta ir tā lielā atbildības sajūta.

Tajā pašā laikā, kad ritenis sāk griezties lēnāk un redzu, ka nav problēmu, ko risināt, kļūstu dusmīgs uz sevi.

Tad sāk likties, ka kaut kas nav riktīgi.

Goda vārds, ar mani ir tā: ja ir mierīgs periods, nav labi, un es atgūstu formu tikai tad, kad sākas kaut kādas problēmas (smejas).

– Un kas tev palīdz saglabāt jauneklīgumu?

– Tikai un vienīgi jaunie, foršie cilvēki, kuros redzu enerģiju. Sirdī jau neticas, ka man pāri 60, to apjaušu vien tad, kad paskatos spogulī.

– Vai tev ir plāns brīdim, kad metīsi biznesam mieru?

– Nav! Kamēr varēšu, tikmēr kustēšos.

– Vecumdienās nebrauksi uz Grieķiju dejot sirtaki?

– Kāpēc ne? Labprāt to darītu. Tam visam ir savs laiks un sava publika. Bija posms, kad aktīvā rosība ļoti patika, tagad esmu bišķi piezemējies un vairāk darbojos pa iekšieni, ik pa laikam izskrienot arī kaut kur ārā.

Gribu visu sakārtot tā, lai būtu labi, kaut saprotu –

agri vai vēlu ārējais tūrisms mainīsies, jo ceļošana ar autobusu gribot negribot atmirst.

Arī mēs vairs neorganizējam tālus braucienus ar autobusu. Tālākā valsts ir Itālija. Piedāvājam ceļojumus uz Vāciju, Poliju, Slovākijas kalniem, Lapzemi.

Orientējos uz to, ka vienkāršāk ir aizbraukt uz Rīgas lidostu, sagaidīt tūristus un vadāt viņus pa Latviju un Baltiju.

Tālākiem galamērķiem piedāvājam aviolidojumus. Arī uz Gruziju vairs neviens nebrauc ar autobusu, kā tas bija 70. gados, kad ar močiem pērās, piemēram, uz Karpatiem.

Mums bija plāns organizēt braucienus uz Ukrainu. Neilgi pirms kara biju Odesā, kur Latvijas ceļotāju grupai bija paredzēts pie jūras ar ugunskuru sagaidīt Jāņus. Diemžēl sākās karš.

Šī kara tēma ir šausmīga. Nekad nezini, vai Eiropā nenokritīs kāda bumba un viss atkal neapstāsies. Tāpēc

dzīvojam šai dienai un baudām to, kas ir, jo nekad nevar paredzēt, kurā brīdī kādam aizies ciet šīberis.

Aģentūras “AP SAULI” 25 gadi ir apliecinājums tam, ka reģionos bizness var būt tikpat nozīmīgs kā lielpilsētās.

Vēlos pateikt paldies gan bijušajiem, gan esošajiem darbiniekiem, kolēģiem un visiem tiem, kas mums uzticējušies. 

Un kā jau jubilejā, noteikti jāsaka arī tosts: “Pasmaidīsim par visu labo – par mums, jo labāku par mums vienkārši nav! Un ziniet, ja kāds ir labāks par mums, tad tie esam mēs!” (I love you babe, and if it’s quite alright… sāk dziedāt savas mīļākās dziesmas piedziedājumu – I. O.)

Vizītkarte

Agris Pumpurs

• Tūrisma aģentūras “AP SAULI” direktors.
• Dzimis 1964. gada 27. februārī.
• Mācījies Liepājas 5. vidusskolā.
• Liepājas Polittehnikumā (tagadējā Liepājas Valsts tehnikumā) izmācījies par tehniķi mehāniķi, darbu vadītāju.
• Strādājis Liepājas Tirdzniecības pārvaldē par sagādnieku.
• Mīļākā dziesma “Can’t Take My Eyes Off You”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.