Kaut arī kādreiz skaistajam namam K.Valdemāra ielā 14 ir valsts nozīmes pieminekļa statuss, tas ilgus gadus nav pienācīgi apsaimniekots. Ēka stāvēja tukša un pašlaik ir pagalam nožēlojamā stāvoklī – logi izdauzīti, apmetums nokritis, kolonnas un citi fasādes rotājumi izdrupuši, arī mājas iekšienē situācija ir katastrofāla. Bet nesen nams ieguvis jaunus saimniekus – to nopirkusi akciju sabiedrība “Mēs Liepājai”, kas sola ēku atjaunot visā tās kādreizējā godībā.

Spožais sākums

Pēc valsts pieminekļu aizsardzības inspektora Gunāra Silakaktiņa domām, nams K.Valdemāra ielā 14 uzskatāms par vienu no trim spožākajām vēsturiskās arhitektūras pērlēm Liepājā.

Namu 1886.gadā pēc slavenā Maksa Paula Berči projekta cēlis viņa tikpat slavenais ģimenes draugs un biznesa partneris – būvuzņēmējs Vilhelms Rīge. Rīgem nams arī sākotnēji piederējis – tur atradies viņa kantoris (jeb, kā tagad moderni teikt, – birojs) un tirgotava, kurā pārdoti persiešu tepiķi, fajansa un porcelāna trauki. Ēkas interjerā izmantots Urālu granīts. Otrajā stāvā, kabineta telpā, kādreiz atradies brīnišķīgs kamīns, kas tagad nojaukts. Sienas un griesti bija rotāti gleznojumiem. Pēc G.Silakaktiņa teiktā, nama augšējā stāvā atradusies arī Brīvmūrnieku ložas konventa telpa, un joprojām ēkas apdarē manāmi interesanti motīvi, kas raksturīgi brīvmūrnieku simboliem.

G.Silakaktiņa rīcībā ir ziņas, ka 1939.gadā namu no Rīges atpirkusi cita ģimene. Pirmās republikas laikā namā kādu laiku bijusi kafejnīca, kādu brīdi tur atradusies arī neoficiāla ASV pārstāvniecība.

Bet Rīges ģimene atdusas Līvas kapos, kur joprojām izmanto Rīges celto kapliču.

Posta gadi

Pēckara gados ēkas liktenis bija bēdīgs: vislielāko postu tai nodarīja pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, kad kādu laiku tajā atradās padomju Jūras kara flotes V.Višņevska teātra kopmītne un viesu izmitināšanas telpas ar visām no tā izrietošajām sekām. “Tad to izpostīja, tik ļoti žēl kaut vai par unikālo kamīnu, no kura nekas vairs nav palicis pāri. Bet bija tradīcija ar šampanieša pudeli nodauzīt no kamīna malas kādu gabaliņu piemiņai,” par dzirdētajiem varoņdarbiem padomju laiku garā atceras G.Silakaktiņš.

1997.gadā K.Valdemāra ielas 14.nams tika nodots privatizācijai, taču labu laiku nevarēja atrast pretendentus, acīmredzot valsts pieminekļa statuss atbaidīja privatizētājus, jo pieprasīja īpašu attieksmi pret vērtīgo ēku. Tad namu īpašumā ieguva pilsētā pazīstami cilvēki, tomēr vajadzīgās rūpes un saimnieka attieksmi māja tā arī nesagaidīja. Kopš tiem laikiem māja gājusi caur vairākām rokām, diemžēl nevienas nav bijušas saudzīgas pret vērtīgo namīpašumu.

Jauni saimnieki

Tagad ēku K.Valdemāra ielā 14 iegādājusies akciju sabiedrība “Mēs Liepājai”. Jācer, kā mājas mūžā sāksies jauns posms, jo akcionāri pauduši gatavību atjaunot vēsturisko namu tā sākotnējā, autentiskajā veidolā. Atjaunotajā namā plānots izvietot akciju sabiedrības biroju.

Viens no akciju sabiedrības īpašniekiem Ivars Kesenfelds uzskata: “Ēka K.Valdemāra ielā 14 – šis vēsturiskais arhitektūras piemineklis – ir viena no unikālākajām mājām pilsētā. Un tāpēc gribam to autentiski atjaunot.”

Īpašnieki sola, ka nams tiks atjaunots maksimāli tuvu vēsturiskajam veidolam. “Jo interjeri jau simbolizē īpašnieka varēšanu. Un izpratni par vērtībām, par lietām,” saka I.Kesenfelds. “Tagad, ejot garām, redzam, ka māja noplukusi, apmetums nokritis, tā ir pelēka, bet akciju sabiedrība “Mēs Liepājai” saprot, kāda pērle nonākusi tās rokās. Īpašnieki apzinās atbildību, lai maksimāli atgūtu ēkas vēsturisko izskatu – gan fasādē, gan interjerā.”

Pieminekļu aizsardzības inspektors G.Silakaktiņš ir gandarīts, ka iezīmējas autentiskās atjaunošanas tendence. Viņš arī norāda, ka procesu atvieglo tas, ka muzejā saglabājušies interjera un arī arhitektoniskie projekti un pēc tiem ēku būs iespējams restaurēt maksimāli tuvu iepriekšējam veidolam, sākot no fasādes un beidzot ar virsgaismām kāpņu telpā, koka paneļu zīmējumiem un mēbelēm telpās.

Ēkas pagalmā jaunie īpašnieki paredzējuši būvēt vēl jaunus apjomus, bet arī pirmsākumos te bijusi apbūve.

Pagaidām gan neesot iespējams konkretizēt termiņus mājas restaurācijas procesam, jo, kā izteicās I.Kesenfelds: “Vēl nezinām, cik ilgi varētu noritēt būvdarbi, tāpat – kad akciju sabiedrības birojs varētu pārcelties uz jaunajām telpām, iespējams, pēc gadiem trim. Saistībā ar tik vērtīgas ēkas atjaunošanu ir daudz nezināmo, nevar rēķināt tā kalendāri. Vispirms kārtīgi jāizpēta vēsturiskie materiāli, kāda ēka bija tās pirmsākumos, lai īstenotu ieceri to atjaunot autentiski. Galvenais – tā ir liela atbildība par šo ēku, to zinām un nedrīkstam neko sasteigt.”

Sarmīte Pelcmane,
“Kurzemes Vārds”

Nams K.Valdemāra ielā 14 pašlaik ir pagalam noplucis, bet jaunie īpašnieki sola tā atdzimšanu iepriekšējā krāšņajā veidolā.