“Savā mūžā tik švaku gadu kā šis man vēl nebija gadījies piedzīvot,” šonedēļ, atgriezdamies no selgas, sarūgtināts teica piekrastes zvejnieks Aivars Ceļadoma. Viņam negriboties sūkstīties, jo tas neko nepalīdz, taču “Līgas” kapteinis nopietni norūpējies, vai līdz Ziemassvētkiem izdosies apgūt atvēlētās kvotas.

Spriediet paši: līdz šim izvilkti aptuveni 300 kilogrami mencu, bet pavisam viņam atļauts nozvejot sešas tonnas šo zivju. “Ja limitu neizvilkšu, nākamgad to tūdaļ samazinās,” sprieda Aivars.

Iemaņu trūkums te nekādi nav vainojams. Aivars ir zvejnieks ar gadu desmitos uzkrātu pieredzi. Jūrā viņš dodas vienatnē vai arī kopā ar dēlu Oskaru. Šoreiz neveiksmēm, kas zvejnieku vajā, bijuši vairāki citi iemesli. Gada pirmajā pusē pienācīgi strādāt neesot ļāvuši šerpie vēji. 

Tagad rudens pusē meteoroloģiskie apstākļi esot zvejniekiem nedaudz labvēlīgāki. Arī mencas jūrā parādījušās, un liekas, ka varētu strādāt. Viendien atgriezies ar kilogramus 50 lielu lomu. Taču tas varējis būt vēl prāvāks, ja daļu zivju no tīkliem nebūtu iztukšojuši roņi, kas paši vairs medīt nemēdz, bet kļuvuši par piekrastes zvejnieku pavadoņiem.

Tāpat kā viņa kolēģus, zvejnieku satraucot arī Eiropas Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomes lēmums par brētliņu un reņģu nozvejas kvotu samazinājumu nākamajam gadam. Aivars uzskata, ka tas viss ir speciāli darīts, lai samazinātu konkurenci un radītu labākus apstākļus rietumvalstu zvejniekiem, kuriem, kā viņš pārliecinājies, tiekot veidotas privilēģijas.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Pētera Jaunzema foto

“Roņi laikam uzskata, ka esam tiem uzklājuši zviedru galdu,” spriež piekrastes zvejnieks Aivars Ceļadoma.