“Mana
dzīve ir spilgts piemērs tam, ka cilvēkam ir jāsapņo,” saka
uzņēmuma “aDZe” īpašniece Anete Džeriņa. “Daudzi
teica, ka esmu jocīga. Taču pierādījās – domām ir milzīgs
spēks, pilnīgi viss, ko vēlējos, ir piepildījies.” Sieviete
nebaidījās mainīt savu dzīvi – aizgāja no stabila darba, lai
sāktu darīt to, kas patīk, aicinot savam piemēram sekot arī
citus.

Uz
darbnīcu tikai pozitīvām domām

Ar
A.Džeriņu tiekamies viņas darbnīcā – Skolas ielā. “Es te
nenāku, ja man ir slikti vai esmu sakreņķējusies, lai nebojātu
auru. Man šī vieta ir kā templis, kā meditācijas vieta, šeit
atpūšos,” saka sieviete, izrādot divas nelielās telpas,
kurās iekārtojusies pērn pavasarī. Te atrodas viss darbam
nepieciešamais – aksesuāri, svētku atribūtika, dekori, kā arī
pašas gatavotas lietas – apsveikuma kartītes, ielūgumi, diplomi,
kārbiņas, apgleznotas glāzes, sapņu ķērāji, matu rotas un
daudz kas cits, darināts ar izdomu, piešķirot neatkārtojamu
rokrakstu. “Jau kļuvis par šauru,” Anete atzīst, jo ir
vēlme rīkot meistarklases, daloties ar citiem savās prasmēs. Arī
bērniem gribētos organizēt rotaļu-mākslas nodarbības.

“Man
nav žēl savas zināšanas nodot tālāk, jo arī pati tās kaut kur
esmu apguvusi, kāds man tās ir iedevis. Jā, ir neizpratnē
jautāts, – kāpēc tu to māci? Esmu arī redzējusi kopētus
savus darbus. Bet neviens jau tos netaisa tā, kā to daru es. Katram
ir sava gaumes izjūta. Tāpēc dalos, man nav bail, jo ticu
atgriezeniskai saitei – cik tu dod, tik saņem pretī.”

“aDZe”
ir neliels uzņēmums, kas no hobija pārtapis par sirds darbu.
Vaicāta, ar ko tas nodarbojas, A.Džeriņa smaidot atsaka, ka
vieglāk esot pateikt, ar ko nenodarbojas. “”aDZe”
rada,” viņa īsi raksturo. A.Džeriņa vienlaikus rosās
vairākos virzienos. Uzņēmuma mājas lapā adze.lv
teikts, ka tā pamatvirzieni ir trīs – ar rokām darinātas
lietas, svētku, izglītojošu un izklaidējošu pasākumu
organizēšana, kā arī tiek piedāvāta svētku aksesuāru un
dekoru noma.

Uzņēmuma
nosaukumu veido mākslinieces vārda un uzvārda sākumburti bez “ž”,
lai sapratu arī ārzemnieki. Tulkojumā no angļu valodas “adze”
nozīmē “cērte”, taču to Anete uzzinājusi vēlāk, kad
uzņēmums bijis nodibināts. “Kaut kāds zemteksts tam varētu
būt. Pati savu ceļu esmu izcirtusi un pa to eju uz priekšu tā, kā
esmu izlēmusi.” Tā kā liepājniecei tuvs viss latviskais,
uzņēmuma logo ir Austras koks, dieva zīme un Laimas slotiņas.
“Tas tapa, vienkārši “spēlējoties” vienā no
datorgrafikas programmām. Gribējās kaut ko no savām, latvietes,
saknēm. Ar formu, krāsām logo raksturo arī mani pašu,”
paskaidro apņēmīgā sieviete.

“Tu
to vari!”

Pēc
izglītības Anete ir pirmsskolas skolotāja. Jau gaidot pirmdzimto –
dēlu Akselu, sapratusi, savienot darbu bērnudārzā ar mazuli būs
ļoti grūti. Arī vīrs
nav varējis palīdzēt, jo strādā nenormētu darba laiku. “Jau
sen vēlējos
veidot ko savu, lai pati būtu sava laika, darba un dienas režīma
noteicēja,” atminas liepājniece. Ņemot vērā tolaik lielās
rindas, pirmā doma bijusi dibināt privāto bērnudārzu. Ķērusies
tam klāt, taču daudzie šķēršļi, ar ko sastapusies, likuši no
šī idejas atteikties.

“Pēc
gada pieteicās otrs bērniņš, un man bija skaidrs – vēl ir
vismaz divi gadi, lai atgrieztos valsts darbā. Tātad vēl ir divi
gadi laika, lai izdomātu, ko darīt tālāk,” taču, kad
meitiņai palicis pusotrs gads, tomēr atgriezusies darbā, taču uz
neilgu brīdi. “Saskāros ar dažādām neērtībām,”
paskaidro A.Džeriņa, un nonākusi pie lēmuma, ka šādi dzīvot
negrib, kaut kas ir jāmaina. “Izvēlējos pilnvērtīgi veltīt
laiku ģimenei un darbam, kurā radoši realizēties. Tobrīd brīvo
laiku veltīju hobijiem. Radās apkārtējo interese par manis
radītām lietām, un tā hobijs pārvērtās par biznesu.”
Šobrīd Anete pilnībā ir savas dzīves un dienas režīma
noteicēja. Tagad vienmēr esot laiks sev svarīgiem darbiem,
notikumiem, ģimenei un atpūtai. To
sieviete uzskata par lielu plusu. “Es neesmu cilvēks, kurš
strādās kāda vadībā, absurdās prasībās un noteikumos. Esmu
radoša, brīvību mīloša. Man ir svarīgi, ka neviens man nediktē,
ko darīt, un nevērtē.”

A.Džeriņa
atzīst, ka uzsākt savu biznesu neesot bijis viegli. Kā vienu no
apstākļiem viņa min neticību, vai izdosies un vai vispār tas
kādam būs vajadzīgs. Taču apkārtējo teiktais – “Zinām,
ka tu to vari!” – devis drosmi. “Pirms diviem gadiem
satiku sev šobrīd ļoti tuvu draudzeni Kristīni Austeri – ļoti
spilgtu piemēru tam, kā cilvēks iet “pret spalvu”, ir
tik pašpietiekams un laimīgs dzīvē. Nodomāju, kāpēc es tā
nevaru, kāpēc man jādara, kā grib citi,” Anete atminas
iepazīšanos ar Labo sajūtu aģentūras “Gliemežvāks”
vadītāju. Izrādās, ka vēlāk K.Austere bijusi viens no
lielākajiem Anetes iedrošinātājiem darīt to, ko proti un mīli.

Par to, ka bizness
nostādīts uz kājām, uzņēmēja ir pateicīga dzīvesbiedram
Jānim, kurš bijis blakus šaubu un meklējuma laikā. “Viņš
bija galvenais investors. Redzot, ka tas mani dara laimīgu, –
deva, deva un deva, nezinot, kad uzņēmums sāks sevi atpelnīt,”
A.Džeriņa atklāj, ka pēc dibināšanas – pērn 30.jūnijā –
sācis iet plusos jau pēc aptuveni pusgada. “Kāpums bija
straujš,” vērtē sieviete, “gan ar kritumiem, protams,
bet ar tendenci uz augšu.” “Tā būtu utopija domāt, ka
pēc mēneša jau būsi riktīgs biznesmenis ar milzu līdzekļiem,”
Anete pastāsta, ka īsajā laikā piedzīvojusi arī krīzes brīžus.
“Ir izteikti “tukšie” mēneši, bet decembrī,
piemēram, “gāza” no kājām.” Veiksmīgie periodi
atkal dodot sparu tupināt.

Rokas
strādā pašas

Anetei
ļoti patīk kāzas, darbojas, sākot no scenārija izstrādes līdz
pat pasākuma noorganizēšanai un noformēšanai. Viņai grūti
definēt, kas tajā visā piesaista. “Man vispār patīk
skaistas lietas. Un kāzas ir tā vieta, kur no visas sirds var
izpausties skaistumā, krāšņumā, baltumā. Tas ir tik īsti!”
Pērn liepājniece iesaistījusies četru pāru īpašajā dienā,
šogad jau ir plānā septiņas. “Kāzas dekorēju rustic
un
vintage
stilā. Tas ir stils, kas tuvs man pašai. Tādā vidē dzīvoju, un
jūtos vislabāk. Uz to arī virzu visu inventāra iegādi,”
A.Džeriņa neslēpj, – dēļ tā, ka klientu vīzija par kāzām
neatbilst pašas pieņemtajiem principiem, sadarbību neturpina.
“Nekad nedekorēšu kāzas ar miljons baloniem, kā varbūt
pāris iedomājies. Tā arī pasaku, – nē, neesmu īstais
cilvēks.”

A.Džeriņa rīkojusi
kāzas savai māsai, tad arī sapratusi, ka tā ir viņas pasaule.
“Bija “āķis lūpā”. Sapratu, ka to varu,” saka
“aDZes” īpašniece. “Kad kāzās redzi, ka jaunais
pāris ir sajūsmā par visu, ko ierauga, man neko vairāk nevajag, –
tā ir mana alga. Esmu laimīga, ja spēju citiem sagādāt prieku.”
Dēļ tā Anete ir gatava darīt visu, arī negulēt diennaktīm, kā
aizrautībā ir dažkārt gadījies.

Izrādās, ka Anetei nav
nekādas mākslinieciskās izglītības. Mācījusies bērnu mākslas
skolā Aizputē, taču to nav pabeigusi. Sešus mēnešus pirms
izlaiduma sapratusi, ka “tas nav mans, esmu cilvēks, kurš
izteikti pretojas rāmjiem”. Visu, ko zinot, apguvusi no
interneta, grāmatām vai savas jomas meistariem. Sava ietekme,
izvēloties radošo ceļu, iespējams, ir arī omītei – audējai
Mildai Jukomsonei, pie kuras Anete aizvadījusi savus skolas gadus.
“Redzēju, kā viņa strādā ar ādu, kā glezno, šuj. Viņai
ir daudz prasmju,” Anete saka, ka omīte bijusi ārkārtīgi
priecīga, uzzinot, ka mazmeita beidzot pievērsusies radošām
nodarbēm, aizejot no deviņu gadu ilgas strādāšanas bērnudārzā.
“Jau tad, ka iestājos augstskolā, omīte teica, ka tas nav
man. Ka man esot jādara kas pavisam cits.”

Stāstot, kā top darbi,
Anete smejas – rokas pašas darbojas. Visbiežāk viņa nemaz
nezina, kāds būs gala rezultāts, sākot kaut ko darīt. “Šis
radīšanas brīnums man patīk,” teic uzņēmēja. “Tas
nāk kaut kur no iekšienes, no zemapziņas.”

Uzķert
un noticēt

Uzņēmēja
mudina arī citus piepildīt savu sapņus. Kas baida to darīt?
“Domāju, ka bailes. Mums ir bail riskēt, izkāpt no komforta
zonas. Diemžēl neticam sev,” uzskata A.Džeriņa. “Man
apkārt ir tik daudz talantīgu cilvēku, bet viņi lauž sevi,
strādā darbu, kas savā rutīnā nogalina. Citi vēl mēģina abas
lietas savienot, tā atņemot laiku ģimenei.” Par novēroto
tendenci, ka cilvēki aiziet no darba devējiem, lai uzsāktu savu
iniciatīvu attīstīšanu arvien biežāk, Anete atvieglojumā saka:
“Paldies Dievam, ka pamazām uz to virzāmies! Uzskatu, ka pēc
būtības mēs katrs esam radītājs. Katram ir kāds Dieva dots
talants. Galvenais ir to uzķert un tam noticēt.”

Arī
A.Džeriņas vīrs Jānis ir nolēmis sekot savai dzīvesbiedrei, un
sākt darīt to, kas patīk – viņš grib darboties ar koku. Anete
neslēpj, ka, līdzīgi kā pašai un daudziem citiem, kas nolēmuši
riskēt un mainīt ierasto dzīvi, Jānis svārstās doties
nezināmajā. Baida, – ja nu nesanāks, ko tad? “Tā kā viņš
atbalstīja mani, es atbalstīšu viņu. Būšu līdzās, un darīšu,
lai viss izdotos,” Anete ir pārliecināta par pozitīvu
iznākumu.

Vaicāta,
kas varētu sekmēt lielāku interesi par pašnodarbinātību, Anete
atbild, ka arī pati pilsēta, piedāvājot, piemēram, telpas un
veidus, kur gūt starta finansējumu savai idejai. “Man jau
liekas, ka tieši radošās lietas veido mūsu pilsētas dvēseli.
Pretimnākošāka attieksme šai kultūrai ļautu uzplaukt.”