liepajniekiem.lv
Partneris ne reizi nav sastapts
SIA “LZK” šobrīd ir divi īpašnieki – kopš 2020. gada marta 50% daļas pieder Jānim Brakovskim un tikpat Anatolijam Smirnovam. Līdz tam uzņēmuma vienīgais īpašnieks bija A. Smirnovs.
Viņš un J. Brakovskis par biznesa partneriem kļuva laikā, kad “LZK” vēl bija maksātnespējīgās AS ”Tosmares kuģubūvētava” iegādes darījuma noslēgšanas procesā. ”LZK” kuģubūvētavas nekustamo īpašumu, kustamo mantu, kā arī peldošo doku nosolīja akciju sabiedrības maksātnespējas administratora Ivara Meļķa rīkotajā izsolē.
Pirkuma līgums tika noslēgts jau 2019. gada rudenī, taču dažādu šķēršļu dēļ darījumu pilnībā varēja pabeigt vien gandrīz pēc gada. Līdz tam “LZK” bija uzskatāma par rūpnīcas īpašuma nomnieci.
Interesanti, ka A. Smirnovs savu biznesa partneri J. Brakovski nekad dzīvē neesot sastapis – tikai viņa pilnvarotos pārstāvjus.
Kā tad abi kļuva par partneriem? “Tā bija šantāža no maksātnespējas administratora puses,” norāda A. Smirnovs.
Pēc viņa teiktā, J. Brakovskis ir I. Meļķa iecelts cilvēks, kuram no dalības “LZK” bijis jāatsakās pēc kuģubūvētavas pārdošanas darījuma pabeigšanas. Taču tas nav noticis.
Uzņēmuma vadības grožus visu šo laiku turējis A. Smirnovs. Īsā laika posmā “LZK” izdevās veiksmīgi atsākt kuģu remontu.
2020. gadā uzņēmums strādāja ar 5,093 neto apgrozījumu un 720 tūkstošu eiro peļņu, 2021. gadā apgrozījums pieauga līdz 6,159 miljoniem eiro, peļņa – 843,2 tūkstoši eiro, liecina datubāzē “Lursoft” pieejamā informācija.
Un tieši tas, ka šis bizness nes naudu, visticamāk, ir cēlonis tam, kāpēc abi īpašnieki cenšas viens no otra atbrīvoties, cits pret citu vēršas tiesā, raksta iesniegumus policijai. No tā cieš uzņēmuma reputācija, bet ķīlnieku lomā kārtējo reizi nonākuši strādnieki.
A. Smirnovs: “Viņi vēlas izlaupīt un iznīcināt”
Kad portāls ierodas bijušajā Tosmares kuģubūvētavā, žurnālistus ieskauj strādnieku pūlis. Rīdzinieku uzņēmuma teritorijā vairs neesot, strādnieki viņus esot padzinuši, nu šie sēžot ārpus rūpnīcas vārtiem džipā.
Rīdziniekus tā arī nesastopam, bet uzklausām “LZK” īpašnieku A. Smirnovu: “Šeit notiek rūpnīcas sagrābšana jeb reiderisms, ko īsteno Rīgas juristi. Notika viltota uzņēmuma dalībnieku sapulce, pēc kā Uzņēmuma reģistrā (UR) iesniegti dokumenti, pamatojoties uz ko
manā vietā iecelts viltus valdes loceklis, kurš visu vēlas sagraut, algas nemaksā, elektrību drīz atslēgs…,” pauž A. Smirnovs.
“Viltus” valdes loceklis ir agrākais “LZK” prokūrists, J. Brakovska pārstāvis Viesturs Ozoliņš, kurš uzņēmuma valdes locekļa pienākumus sācis pildīt 10. novembrī, pamatojoties uz 2. novembrī notikušās “LZK” dalībnieku sapulces lēmumu.
Taču šajā dienā uzņēmumā notikušas divas dalībnieku sapulces, viena, pēc A. Smirnova teiktā, fiktīva, otra legāla. Proti, 2. novembrī sasaukta “LZK” dibinātāju sapulce, kuras dienaskārtībā bijis jautājums par A. Smirnova atcelšanu no uzņēmuma valdes locekļa amata un jauna valdes locekļa apstiprināšana.
Sapulces dienā uzņēmumā ieradies V. Ozoliņš, advokāts Juris Puriņš un tiesu izpildītāja Ilze Zēberga, kurai bijis lūgts fiksēt vairākus faktus – vai J. Brakovska pārstāvim ir iespējams iekļūt sapulces norises vietā, kādas personas piedalās sapulcē u.c.
“Šie cilvēki slēpās aiz ceha ēkas, un tur arī it kā notika dalībnieku sapulce, kurā Viesturs Ozoliņš pats sevi iecēla par valdes locekli,”
pastāsta “LZK” galvenā grāmatvede Jana Nosačeva. “V. Ozoliņš ļoti labi zina, kur ir uzņēmuma administrācijas ēka un konferenču zāle, kurā notiek sapulce. Es aizgāju pie viņiem un teicu, lai nāk uz sapulci. Viņi nāca,” stāsta A. Smirnovs.
“Taču, ja viņš [V. Ozoliņš] zināja, ka sapulce jau notikusi un Anatolijs atcelts no valdes locekļa amata, tad viņam bija jāsaka, ka nekur neiešu. Taču viņš nāk un atkal balso par Anatolija atcelšanu,” papildina J. Nosačeva.
Šajā otrajā sapulcē A. Smirnovs balsojis pret savu atcelšanu, V. Ozoliņš – par. Attiecīgi lēmums nav ticis pieņemts, un otrais dienaskārtības jautājums vairs nav bijis aktuāls. Taču UR iesniegts protokols no tās dalībnieku sapulces, kas notikusi ārpusē pie ceha ēkas, un, pamatojoties uz šiem dokumentiem, 10. novembrī veiktas izmaiņas uzņēmuma amatpersonu sastāvā.
Tiesu izpildītāja savā aktā gan nav fiksējusi, ka piedalījusies arī otrajā sapulcē, bet J. Puriņa advokāta orderis ar vienu un to pašu numuru fiksēts gan otrās sapulces protokolā, gan tiesu izpildītājas aktā.
“Tā ir krāpšana grupā,” pauž “LZK” galvenā grāmatvede. Par tiesu izpildītājas un advokāta rīcību esot informēts tieslietu ministrs Jānis Bordāns, arī policijā uzrakstīts iesniegums.
14. novembrī V. Ozoliņš ieradies rūpnīcā, tur norīkojis citu apsardzi un grāmatvedei pieprasījis iesniegt visus uzņēmuma dokumentus.
J. Nosačeva tos viņam atteikusies izsniegt.
Jaunais valdes loceklis no uzņēmuma teritorijas arī liedzis izbraukt automašīnām, kam bijis jābrauc pēc izejmateriāliem, bet strādājošajiem likts parakstīt tukšas lapas.
“Viņi [J. Brakovskis un viņa pārstāvis V. Ozoliņš] ir krāpnieki. Viņiem jāiet prom no Liepājas, šeit viņiem nav ko darīt. Viņi vēlas visu izlaupīt un iznīcināt. Cilvēki zina tikai vienu īpašnieku, kurš šeit strādā un uzņēmumu attīsta. Mēs visus nodokļus un algas maksājām, paši bez citu palīdzības atjaunojām rūpnīcu. Uzņēmumā strādā speciālisti no Ukrainas – mēs ukraiņu ģimenes uz šejieni no kara atvedām. Tagad tas viss brūk, bet mēs neļausim to sagraut,” saka A. Smirnovs.
Otra puse: nauda aiziet neskaidrā virzienā
Ar J. Brakovski laikrakstam sazināties neizdodas, taču sazvanām viņa advokātu Raimondu Grozu. Viņš ceturtdien bija ieradies kuģubūvētavā kopā ar V. Ozoliņu, kurš vēlējies saņemt “LZK” dokumentus, lai iepazītos ar stāvokli uzņēmumā, taču “vairāki desmiti darbinieku Anatolija Smirnova vadībā uzvedušies agresīvi”.
Advokāts apliecina, ka starp abiem uzņēmuma īpašniekiem ir konflikts, kas tiek risināts tiesībaizsardzību iestādēs un tiesā, atzīmējot, ka līdz šim visas tiesvedības noslēgušās ar J. Brakovskim pozitīvu rezultātu.
“Ir vairākas civilās tiesvedības un vairāki iesniegumi policijā, arīdzan Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldē. Taču tagad tā persona [A. Smirnovs] izdomājusi, ka var ar brutālu spēku, lamuvārdiem un draudiem mēģināt kaut kādā veidā pierādīt, ka valsts iestāžu pieņemtie lēmumi uz viņu neattiecas. Tāpēc objektā uzlikta papildu apsardze, tika izsaukta policija, lai nodrošinātu sabiedrisko mieru un kārtību,” klāsta advokāts.
Pēc viņa teiktā, A. Smirnovs līdz šim viens pats kontrolējis visu uzņēmuma mantu un naudu, to “trallinājis pa labi un pa kreisi”.
“Pagājušogad cēlām arī prasību Ekonomisko lietu tiesā, kur salikām kopā visu tobrīd mums zināmo Smirnova kunga rīcību, kuru uzskatām par prettiesisku vai vismaz neatbilstošu krietna un rūpīga saimnieka mērauklai, lūdzot tiesu izslēgt Smirnova kungu no SIA “LZK” dalībnieku vidus un atņemt viņam 50% daļas. Tā ir tāda īpatnēja prasība, tā nav bieži izplatīta, bet likums paredz, ka gadījumā, ja kāds no partneriem ir nelabticīgs, tad tiesa var viņam atņemt daļas, pretī izmaksājot kaut kādu atlīdzību par tām.
Ekonomisko lietu tiesa ir pieņēmusi spriedumu, kas ir labvēlīgs Brakovska kungam, proti, tā secinājusi, ka Smirnova kungs tiešām ar savu rīcību vairākās epizodēs vienkārši uzskatījis, ka tas ir viņa bizness. Protams, viņi šo spriedumu ir pārsūdzējuši.”
Arī pēc uzņēmuma valdes nomaiņas, piekļūstot “LZK” bankas kontam, esot konstatēta virkne “aizdomīgu pārskaitījumu ar lielām naudas summām, kas gājušas neskaidrā virzienā un ko sankcionējis Smirnova kungs”.
Izpētot uzņēmuma naudas plūsmu, atklājies, ka A. Smirnovs sev ik mēnesi maksājis algu 30 tūkstošu eiro apmērā, atklāj advokāts.
Tajā pašā laikā otram uzņēmuma dalībniekam viņš atteicies maksāt dividendes.
“Tāpēc arī esam vērsušies Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldē, lai viņi izmeklē šo situāciju. Nevienā brīdī neesam veikuši kaut kādas darbības, lai uzņēmuma mantu nobēdzinātu, naudu kaut kur skaitītu prom.”
R. Groza atzīmē, ka konflikts būtu risināms normālā demokrātiskā un tiesiskā veidā, taču A. Smirnova darbība, rakstot iesniegumus “pa labi un pa kreisi”, sekmējusi to, ka banka iesaldējusi jebkādu rīcību ar uzņēmuma naudas līdzekļiem.
“Es teiktu, ka tas ir pareizi, taču, ja šajā aspektā cieš, piemēram, darbinieki, kuri par savu darbu nevar saņemt algu, tāpēc ka: a) – nevienam šobrīd nav piekļuves kontam, b) – grāmatvede nespēj sniegt informāciju, kuriem darbiniekiem šobrīd ir un kuriem nav izmaksāta alga, – tad, manuprāt, tas nav īsti normāli.”
Viņš piekrīt, ka situācija izskatās pēc reiderisma, taču noraida, ka tā saucamie reideri šajā gadījumā būtu J. Brakovskis un V. Ozoliņš. “Tieši pretēji. Piemēram, konstatējot, ka uzņēmumā ir astoņas vai desmit transporta vienības, no kurām objektā identificējamas tikai trīs vai četras, ir jautājums: kuras tad ir pārējās? Vai ar tām gadījumā nebrauc Smirnova kungs, Smirnova kunga sieva, Smirnova kunga bērni? Ja šīs transporta vienības iebrauc teritorijā, tad ārā no tās vairs nelaižam nevienu, jo nezinām, kas notiks tālāk. Kad visatļautība beidzas, tad, protams, ir kaut kāda neapmierinātība.”
* Reiderisms – kontroles pārņemšana pār uzņēmuma kapitāla daļām vai aktīviem, kas notiek pretēji uzņēmuma esošo īpašnieku interesēm.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
