Kad tiesnesis bija devies sagatavot spriedumu, Aleksandrs Antonovs sabruka uz tiesas sola un, rokām aptvēris galvu, klusi raudāja. Viņu vakar Liepājas tiesā tiesāja par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu. Viņam piederošais vilku sugas suns šā gada 10. aprīlī sakoda deviņus gadus vecu meitenīti, kas kopā ar mammu arī piedalījās tiesas sēdē.

Negadījums noticis Cimdeniekos. 10. aprīlī ap pulksten 12.30 Aleksandra suns izskrējis no pagalma un sakodis meitenīti. Mazajai gan nav palikuši veselības traucējumi, tomēr, kā tiesā apgalvoja meitenītes mamma, psiholoģiska trauma esot gan: meita tagad baidoties no suņiem un naktīs dažreiz raudot.

Iepriekšējās izmeklēšanas laikā apsūdzētais savu vainu bija atzinis un piekritis, ka lietu izskata bez pierādījumu pārbaudes tiesas sēdes laikā. Pret to nekādu iebildumu nebija arī cietušās meitenītes mātei. Tomēr tiesu debatēs starp apsūdzēto un cietušās māti izvērtās gandrīz vai strīds, kuru tiesnesim nācās apsaukt.

Cietušās meitenes vecāki nekādu materiālo kompensāciju nebija prasījuši, taču tiesu debatēs māte sacīja, ka viena prasība viņai esot gan – lai turpmāk aizvāc suni, jo, kā viņa apgalvoja, šī neesot pirmā reize. Cietušais gan apgalvoja, ka suns kādam uzbrucis pirmoreiz un tas esot noticis nejaušas sagadīšanās dēļ, kad tas norāvies no saites. Uz tiesneša jautājumu, vai, izpildot sievietes lūgumu, cietušais var apsolīt, ka turpmāk nekas tamlīdzīgs nenotiks, Aleksandrs atbildēja, ka ir jau domāts par to, lai suns būtu stingrāk piesiets un par sētas nodrošināšanu. “Jā, bet nekas vēl līdz šim nav darīts,” piebilda sakostās meitenītes māte.

Strīds abu starpā izraisījās, kad tiesnesis meitenītes mātei pajautāja, vai Aleksandrs pēc šī notikuma vismaz ir painteresējies, kā bērnam klājas. “Nē, viņš nav nācis,” apbildēja sieviete. Taču apsūdzētajam bija cits viedoklis. Viņš skaidroja, ka tūlīt pat pēc notikuma gājis pajautāt, kā meitenītei klājas. “Taču viņas vecāki mani burtiski iztrieca pa durvīm,” viņš sacīja. Un piebilda: “Jā, es biju iedzēris, bet, nu un kas? Es gribēju visu cilvēciski izrunāt.”

Prokurore, uzsverot kā vainu mīkstinošus apstākļus to, ka Aleksandrs nav iepriekš tiesāts, turklāt viņš savu vainu vaļsirdīgi atzinis un nožēlo, lūdza viņam kā sodu piemērot 60 stundas piespiedu darba. Uz tiesneša jautājumu, kāds ir Aleksandra viedoklis par prokurores prasīto sodu, viņš atbildēja: nezinot gan, kā šīs stundas atstrādās. Viņš stāstīja, ka pusotru gadu bijis bezdarbnieks, bet nupat dabūjis darbu par minimālo algu, turklāt vienīgā brīvdiena esot svētdiena. Varbūt varot naudassodu? Prokurore paskaidroja, ka minimālais sods tādā gadījumā ir trīs minimālās mēnešalgas, kas nozīmē, ka Aleksandram būs jāmaksā 540 latu. “Vai pa daļām nevar?” vīrietis klusi pajautāja. Arī viņa civilsieva esot bez darba. Kad tiesnesis rosināja vēlreiz pārdomāt iespēju atstrādāt 60 stundas, vīrietis satvēra galvu rokās un ilgi klusēja, līdz piekrita.

Dodot iespēju apsūdzētajam teikt pēdējo vārdu, tiesnesis rosināja: varbūt vismaz tagad viņš vēlas atvainoties par notikušo, ja iepriekš šādas iespējas nav bijis. Aleksandrs vispirms paskatījās uz meitenīti un viņas māti, tad atkal satvēris rokās galvu, krietnu laiku klusēja, līdz atskanēja klusi šņuksti. Tad vīrietis saņēmās un atvainodamies solīja, ka nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtosies. Tiesa Aleksandram piesprieda prokurores prasīto sodu – 60 stundas piespiedu darba.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”