Liepājas tiesā vakar pēc sprieduma paziņošanas cietušajai sāk birt asaras. Tomēr sieviete neraud aiz atvieglojuma, bet gan tāpēc, ka kādu laiku ieslodzīts būs viņas dzīvesbiedrs – vīrietis, kurš pērnvasar vairākkārt viņai trieca ar dūri sejā.

Saskaņā ar apsūdzību liepājnieks Aleksandrs Mončus pagājušā gada 19. augustā kāda Toma ielas nama dzīvoklī kopīgas iedzeršanas laikā sievietei vairākkārt iesitis.

Rezultātā cietušajai lauzts deguns, vaiga kauls, žoklis, kā arī konstatēts smadzeņu satricinājums. Vēlāk viņš upurim vēl kādu laiku draudējis: nositīšu, ja vērsīsies policijā! Ar to varmāka izpelnījās divus apsūdzības pantus – gan par tīšu vidēja smaguma miesas bojājumu nodarīšanu, gan arī par draudiem izdarīt slepkavību vai nodarīt smagus miesas bojājumus, ja ir bijis pamats baidīties, ka šie draudi var tikt izpildīti.

Kāpēc Mončus sitis, to tiesas procesa laikā neiztirzā, jo lietu skata bez pierādījumu pārbaudes. Vīrietis savu vainu pilnībā atzīst un neapstrīd arī no viņa piedzenamo 925 eiro kaitējuma kompensāciju, kuru piekautajai sievietei izmaksājusi valsts. Pāridarītājs un cietusī pirms tiesas noslēguši arī izlīgumu, līdz ar to kriminālprocesu par draudiem tiesa izbeidz. Bet par miesas bojājumu nodarīšanu vīrieti no kriminālatbildības atbrīvot nevar  – uzskata prokurors.

Mončus iepriekš vairākkārt saukts gan pie administratīvās atbildības, gan arī tiesāts. Pēdējoreiz 2010. gada februārī par laupīšanu. Toreiz viņam piespriests astoņu gadu ilgs cietumsods, taču vīrietis atbrīvots pirms termiņa 2014. gada decembra vidū.

Prokurors tiesā norāda – Mončum dota iespēja dzīvot likumpaklausīgu dzīvi, taču viņš to nav darījis un nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas laikā izdarījis jaunu noziegumu, kurš, tāpat kā iepriekšējais, ir saistīts ar vardarbību. Vīrietis faktiski ir pierādījis, ka nav spējīgs atturēties no nozieguma izdarīšanas, tāpēc sabiedrības interesēs viņš jāsoda ar reālu brīvības atņemšanu – uzskata prokurors.

Apsūdzētā aizstāve gan tam nepiekrīt, norādot, ka sabiedrība neko neiegūs, ja vīrietis būs cietumā, kur viņam nav iespēju strādāt un nopelnīt naudu. Arī pats Mončus saka, ka nesen ir sācis strādāt gaterī, ir labojies, alkoholu lietojot tikai svētkos, sabiedrībai nekādi kaitēt viņš nevarot. Notikušo viņš nožēlojot, ar cietušo esot izrunājušies un turpinot dzīvot kopā. Arī piekautā sieviete uzstāj, ka cietums ir pārāk bargs sods, labāk lai vīrietis strādā un pierāda, ka ir sapratis savas kļūdas.

Pēc vairākām stundām cietusī kopā ar pāridarītāju atgriežas tiesas zālē, lai noklausītos spriedumu. Tiesa lēma Mončum piespriest septiņu mēnešu ilgu brīvības atņemšanu, bet, pieskaitot iepriekš daļēji neizciesto sodu, vīrietim kopumā nebrīvē jāpavada gads un trīs mēneši (no tiem četri mēneši jau izciesti, esot apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanas laikā).

Pēc sprieduma pasludināšanas cietusī steidz pāridarītāju apskaut. Pirms policisti saslēdz viņu rokas dzelžos, vīrietis sievietei paprasa dažas cigaretes, bet, ejot prom no tiesas ēkas, viņai uzsauc: “Nepārdzīvo, būs labi!”