“Es biju savā sētā un krāmēju malku, kad dzirdēju, ka bērni klaigā un sauc meiteni. Visur – sauca un sauca. Ievedu iekšā suni un tad gāju pa kalnu augšup uz jaunajām mājām,” stāsta Kazdangas iedzīvotāja Ilze Holštroma.

Viņa nodomāja, ka jāiet paskatīties, kas noticis, un, ja vajadzīga palīdzība, tad arī – kā līdzēt.

Tajā laikā jau daudz iedzīvotāju staigājuši, bērnu meklējot. Bija ielikta ziņa Kazdangas čatā – vai meitenīte nav redzēta, kāds arī piezvanījis policijai.

“Kad atbrauca policija, tad meklēšana sākās koordinēti.

Viņi teica, lai vīrieši iet pie ūdeņiem, sadalās pa diviem trim; sievietes nelielās grupās – pa citām vietām apkārtnē,” turpina I. Holštroma.

Viņa redzēja, ka satraukušies ir visi pazudušā bērna kaimiņi un viņi automātiski gāja palīgā, saprotot, ka varbūt notikusi nelaime.

“Mūs, piecu cilvēku grupiņu, policija novirzīja izstaigāt kapu teritoriju. Pirms tam individuāli es apskatījos gan peldētavu, gan šķēršļu joslu aiz pils, arī pie ēdnīcas dīķa,” kazdandzniece atzīst, ka izjūtas bijušas briesmīgas, nezinot, kur bērns atrodas.

“Liekas, ka tur nevar būt, bet iespēja ir, tā ka jāapskatās, jāpārbauda. Katrā ziņā ir liels satraukums, kad nezini, kas un kur noticis. Nepieļāvu domu, ka noticis sliktākais, bet lielais jautājums – nu, kur? Cilvēki jau nez cik reižu izstaigājuši vienu uz to pašu teritoriju…”

Viņa neatceras, ka agrāk Kazdangu būtu pārņēmis līdzīgs satraukums, kas tā vienojis vietējos iedzīvotājus.

“Cilvēku bija ļoti daudz, arī tādi, kurus es nepazinu. Un tas priecē, ka viņi atsaucās.”

Melānijas mamma Agnese pastāsta portālam, ka bērna pazušanu no pagalma bija konstatējusi ap pulksten 20, savukārt ziņu par viņa atrašanu ierakstījusi čatā pulksten 22.40.

Agnese pagalmā atradās meitai blakus un uzmanīja viņu spēļu laukumā, kur bija arī citi bērni. Tad iegāja dzīvoklī uz tualeti un uzvārīt kafiju, bet, kad pēc aptuveni desmit minūtēm iznāca ārā, Melāniju vairs neredzēja.

Izmeklējusies pa vietām, kur domāja, ka bērns varētu būt, bet neatradusi, ierakstīja Kazdangas čatā un piezvanīja ārkārtas palīdzības dienestam.

Beigās Melāniju uzgāja kaimiņmājas dzīvoklī, kur bija paslēpusies zem gultas.

Viņu atrada dzīvokļa saimniece – Melānijas draudzenes ome –, pamanot gultā noliktu kaimiņu bērna cepuri. Savukārt draudzenīte sēdējusi gultā virs Melānijas un izlikusies, ka neko nezina.

Agnese noskaidrojusi, ka varēja notikt tā: “Netālu no pagalma atrodas mūsu batuts, kas ļoti pievelk bērnus. Taču tas ir jāsakārto, lai būtu viņiem drošs, tāpēc tagad neļauju tajā kāpt. Melānija gribēja lēkāt, es viņai aizliedzu, un viņa raudot nokrita zemē. Teicu: vai nu nāk man līdzi istabā, vai paliek spēlēties laukumiņā.

Man līdzi neienāca, taču no sētas aizgāja, citiem pasakot, ka iet pie mammas.”

Iespējams, ka meiteni sabāra vēl kāds, kam skaļa balss, un viņa aizgāja uz draudzenes omes dzīvokli, apvainojusies uz visu pasauli. Tur arī paslēpās.

Tikmēr visa Kazdanga bija sacelta kājās. Agnesei cilvēki zvanījuši, jautājuši, vai jāmeklē, bet viņa atbildējusi, ka īsti nezina, lai dara, kā uzskata par vajadzīgu. Bijusi neziņa – kur meita var būt aizgājusi un kāpēc?

Tajā pašā laikā viņai jau bijusi pieredze, ka Melānija, savā prātā ko izdomājusi, var aiziet, neko nepasakot. Tāpēc meitu uzmanīja cieši, taču šoreiz pietika ar desmit minūtēm, kurās nebija klāt…

“Noteikti uzrakstiet paldies Kazdangas iedzīvotājiem un policijai!

Es nekad nebūtu iedomājusies, ka tad, kad notiks nelaime, mūsu ciems meklēs tā, ka apgriezīs visu Kazdangu kājām gaisā. Tas ir apbrīnojami!

Degviela ir dārga, bet neviens to nežēloja, braukāja pa visām malām. Cilvēki staigājuši ar termokamerām, bija kartē skatītas vietējās kameras…” pie Agneses arī atbraukušas māsas, kolīdz uzzināja par notikušo.

Tagad Melānijas mamma piekodina – lai visi vecāki ar saviem bērniem izrunā situācijas, ka tad, kad jūtas apvainojušies, nav jāspēlē paslēpes: “Es pazīstu savu bērnu un zinu, ka viņai patīk aiziet, vienmēr veiksmīgi esmu viņu noķērusi. Laukā vēroju, kur iet, bet lai arī citi vecāki bērnus uzmana, jo nevar zināt, kas viņiem iešaujas prātā. Viņi jau neapzinās sekas, bet tikai dara.”