Atradies vīrietis, kurš pirms pusotra gada tika izsludināts meklēšanā. Viņš visu šo laiku, bēguļodams no soda par braukšanu dzērumā, kā partizāns slēpies mežā izraktā bunkurā. Atradies 2006.gada 22.augustā pazudušais 1959.gadā dzimušais Andris. Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes preses sekretāre Jolanta Knīse pastāstīja, ka Dunikā 14.janvārī no meža iznācis vīrietis, kurš visu šo laiku bēguļojis no administratīvā aresta izciešanas. J.Knīse uzsver, ka Liepājas pusē šāds gadījums iepriekš nav bijis.Andris atradās bezvēsts prombūtnē un policijas meklēšanā. Par viņa pazušanu bija ziņojusi māte. Andris pazuda pēc tam, kad Dunikā uz vietējās nozīmes ceļa 2,59 promiļu reibumā ar automašīnu “Ņiva” izraisīja avāriju – būdams kunga prātā, nenovaldīja stūri un iebrauca grāvī. Tiesa par nodarījumu vīrietim piesprieda 10 dienas administratīvā aresta, naudassodu, kā arī vadītāja tiesību atņemšanu uz diviem gadiem. Sodu Andris neizcieta – viņš pazuda. Nu, pēc atrašanās, viņš likumsargiem skaidrojis, ka pēc dzērumā izraisītās avārijas ar vecākiem, kuru mājā viņš dzīvoja, izcēlies konflikts. Tā laikā māte Andrim sacījusi, lai dēls pēc nodarītā ejot uz visām debespusēm un vairs nerādoties. Tieši tā vīrietis arī izdarījis.

Visu šo laiku viņš esot dzīvojis mežā, netālu no mājām izveidotā bunkurā, kas bijis tik zems, ka vīrietis nav varējis izslieties visā augumā. Ēdis, ko mežā varējis atrast, kā arī pa retam devies uz mājām un nočiepis ko ēdamu. Gulējis bunkurā, bet aukstākās naktis, neviena nemanīts, pārlaidis siena šķūnī. Par viņa esamību ļaudis uzzinājuši Andra paša neuzmanības dēļ. Viņš ap savu bunkuru bijis savācis malku, bet kāds to viņam zadzis. Kad vīrietis to konstatējis, viņš pie malkas krājumiem nolicis zīmīti, lai zaglis atstāj vismaz kompensāciju – kaut vai pusstopu. Zīmīti atradis kaimiņu māju iemītnieks, kurš to parādījis Andra mātei. Sieviete atpazinusi dēla rokrakstu un viņu mežā sasaukusi.

Izcieš sodu

Pašlaik Andris sēž policijas izolatorā un izcieš tiesas piespriesto administratīvo sodu par avārijas izraisīšanu reibumā. Atbrīvots viņš tiks nākamajā piektdienā, 25.janvārī.

Par apstākļiem izolatorā vīrietis nesūdzas – esot mitinājies daudz sūrākos apstākļos. Tāpat, neskatoties uz piedzīvotajām neērtībām, vīrietis nesūdzas arī par veselību. Likumsargiem Andris atzinis, ka esot apņēmības pilns laboties – atgūt autovadītāja tiesības un atrast darbu. Pirmais solis jau esot sperts – bunkurā nodzīvotā pusotra gada laikā viņš esot atmetis gan dzeršanu, gan smēķēšanu.

Mīlējis sīvo

Dunikas pagasta padomes priekšsēdētājs Andis Rolis pastāstīja, ka atrastais partizāns ir Andris Lūrops, kurš dzīvojis Rubeņu mājās kopā ar tēvu un māti. Andris pēdējos 30 gadus nav bijis pagasta patstāvīgais iedzīvotājs – dzīvojis un strādājis Liepājā, bet pie vecākiem atbraucis pa laikam.

A.Rolis neslēpa, ka Andrim bijušas problēmas ar alkoholu – viņš regulāri dzēris. Tādēļ arī esot pazaudējis darbu Liepājā, kā arī no viņa aizgājusi sieva.

Vēl pagastvecis pastāstīja, ka Andra slēpni mežā atradis kaimiņu māju “Laimas” saimnieks Normunds Zuļģis.

Apšauba stāstu par dzīvi krūmos

Normunds “Kurzemes Vārdam” pastāstīja, ka bunkuru mežā uzgājis 12.janvārī. Bijusi jocīga sajūta: “Iekšā līst neriskēju. Pazudis bija ilgu laiku. Ko var zināt, varbūt miris.” Tādēļ Normunds par atradumu paziņojis vietējam policistam. Kad ieradušies likumsargi, bunkurā neviens neesot bijis, atrasta tikai pazudušā vīrieša pase.

Kaimiņam iepriekš neesot bijis ne jausmas, ka birzītē aiz mājas izrakta ala: “Kas nu tas par mežu! Tāds krūmājs vien – cauri spīd. Nemanīju arī, ka no sētas kas būtu pazudis. Bet, ja kāds būtu nācis, dzirdētu, jo man lieli suņi.” Normunds arī apšauba versiju, ka visu pusotru gadu Andris būtu dzīvojis bunkurā. Aizvedis līdz tam, viņš parādīja, ka mežiņš pavisam skrajš, bet bunkurs, kurā it kā slēpies Andris, tāda ala vien ir. Turklāt neapkurināma. “Birzītē nebija ko ēst, ja nu vienīgi rudenī kāda sēne,” lēš kaimiņš, piebilstot: “Domāju, ka viņš bija aizbraucis kaut kur strādāt un te parādījās tikai pa laikam.” Tāpat Normunds pieļauj iespēju, ka vecāki varētu būt zinājuši par Andra slēpni un viņu barojuši.

Aizstāv dēlu

Andra vecāki – Matilde un Jēkabs Lūropi – ir atviegloti, ka dēls atradies. Tēvs daudz nerunā, taču māte atzīst: “Kādas tik domas neizdomāju. Reizēm pat domāju, ka Andris nogalēts un iztirgots kā orgānu donors.”

Māte ir pikta uz tiem, kuri pauž aizdomas, ka vecāki zinājuši par dēla slēpni: “Neko nezinājām! Tagad, kad tā padomā, vienu reizi gan ko aizdomīgu manījām. Tas bija pagājušajā ziemā. Vīrs, no rīta ienācis istabā, prasīja, vai naktī esmu bijusi sētā. Tur bija pēdas, kas veda gar malkas šķūnīti. Mēģināju izsekot, bet bija jau aizputinātas. Un ja arī no klaipa pāris maizes rikas pazudušas, to jau nemanījām.”

Milzīgs bijis viņas satraukums, kad ieraudzījusi zīmīti ar sava dēla rokrakstu: “Brilles tobrīd nebija līdzi, izlasīt nevarēju, bet pazinu sava bērna rokrakstu.” Pie bunkura mātei pietrūcis dūšas: “Saucu, bet neviens neatsaucās. Domāju, ka iekšā mūmija, jo smakas nebija. Pašai līst iekšā nepietika spēka.” Māte sameklējusi palīgā kādu kaimiņieni, kura apņēmusies ielīst pazemē: “Kad viņa atlēca atpakaļ, man gandrīz sirds apstājās.” Vieglāk palicis brīdī, kad kaimiņiene pateikusi vienu vārdu: “Kustas”. “Ilgi lūdzos, līdz dēls piekrita izlīst ārā,” atceras sieviete. “Kāds viņš izskatījās – ar bārdu apaudzis, mati noauguši. Redzot, kā viņš cietis, jābrēc.” Savukārt tēvs sākumā pat nav spējis noticēt, ka dēls atradies.

Māte visā ar Andri notikušajā vaino draugus. Viņa stāsta, ka dēls aptuveni 20 gadu strādājis “Latvijas gāzes” Liepājas filiālē. Tad pazaudējis darbu, un sieva arī no viņa esot aizgājusi: “Bija tik saticīga ģimene. Meitai nu jau 28 gadi, man ir arī mazmazmeitiņa. Pēdējos sešus gadus Andris dzīvoja te. Bija tik izpalīdzīgs, vienmēr mani žēloja. Un kā es dzīšu savu bērnu no mājas laukā,” Par dēla mīlestību pret sīvo māte ir pārliecināta, ka vainīga kompānija, ar ko dēls bijis sapinies. Arī liktenīgā avārija 2006.gada augustā esot notikusi tādēļ, ka bijis jābrauc vēl pēc dzeramā.

Ita Cērmane,
“Kurzemes Vārds”

Normunds Zuļģis apšauba, vai cilvēks šādā neapkurināmā alā būtu varējis nodzīvot pusotru gadu.

Pārliecinājāmies, ka tas ir nevis bunkurs, bet ala, kurā cilvēks var pārvietoties rāpus. Taču dažādu krāmu tur savilkts daudz – no stiprā alus pudelēm līdz pat grāmatām.

Matilde Lūropa atzīst: “Nesāpēja sirds, kamēr nezināju, kur ir. Bet nu, redzot, kā viņš cietis, jābrēc.”