“Lūdzu dot man iespēju sakārtot mājas lietas, pēc tam varu braukt kaut vai uz Sibīriju,” tā savā pēdējā vārdā Liepājas tiesā šonedēļ sacīja 48 gadus vecais Aruns Stonkus, kurš apsūdzēts par slepkavību. Ar to, ka viņam vairāki gadi būs jāpavada nebrīvē, vīrietis ir samierinājies: “Kā būs, tā būs. Liktenis ir liktenis,” viņš nosaka. Asaras acīs apsūdzētajam sariešas tad, kad viņš sāk skaļi prātot par to, kas prombūtnes laikā notiks ar viņa suni, kaķi un saimniecību, kura iekopšanai pēdējos gados esot veltījis daudz pūļu.

Aruns ir pirmās grupas invalīds un jau daudz gadu pārvietojas ratiņkrēslā. Viņš pirms pāris gadiem Vaiņodē, Teātra ielā, uz nomaksu iegādājies remontējamu māju, kura drīz būšot izmaksāta. Neraugoties uz invaliditāti, māju paša spēkiem sācis atjaunot, bet vislielākā kaislība viņam esot dārza darbi, kuros palīdzot arī Svetlana, ar kuru viņš dzīvo vienā mājā.

40 gadus vecais Sauļus, kura slepkavībā Aruns apsūdzēts, bija Svetlanas brālis. Upuris ne tuvu neesot bijis pozitīvs tēls – daudzkārt tiesāts par zādzībām, mēdzis arī pacelt roku pret līdzcilvēkiem.

Aruns ar Svetlanu sākotnēji dzīvojuši Virgas pagastā. Jau tad Sauļus bieži terorizējis gan māsu, gan Arunu, sitis arī savu māti, teikts nogalinātā vīrieša raksturojumā, ko sniegusi Virgas pagasta pārvaldes vadītāja Daiga Egle. “Viņu [Sauļu] bija nelabais apsēdis,” saka  Aruns. “Par to briesmoni jebkurš cilvēks Paplakā jums pastāstīs. Viņam bija saraksts ar invalīdiem un pensionāriem, pie kuriem viņš pensijas izmaksas dienā piestaigāja. Ja šos cilvēkus viņam neizdevās ietekmēt morāli, tad viņš to darīja fiziski. Arī no manis pensiju regulāri izspieda. Uz Liepāju viņš brauca un uz ielas skolēniem atņēma telefonus.”

Māju Vaiņodē Aruns esot nopircis, lai abi ar Svetlanu tiktu prom no Sauļa. Lūguši vietējiem, lai Svetlanas brālim nesakot, uz kurieni abi pārcēlušies. Tomēr Sauļus drīz vien viņus atradis un turpinājis terorizēt. Liktenīgajā dienā, pagājušā gada 11. aprīlī, Sauļus atkal ieradies mājās pie Aruna un Svetlanas. “Es nebiju dzēris, bet viņš jau, kā vienmēr, gribēja mani uzsēdināt uz korķa. Jo viņš zināja – kad esmu iedzēris, tad mani var apkruķīt. Es sākumā teicu, ka nedzeršu, bet viņš mani pierunāja.”

Dzēruši trijatā – Sauļus, Aruns un Svetlana. Kad sieviete aizmigusi, pie miera devies arī Aruns. Taču naktī pamodies, jo izdzirdējis, ka Sauļus grabinās gar viņa instrumentiem. Kad saimnieks izteicis aizrādījumu, Sauļus spēris viņam pa krūtīm. Invalīds nokritis līdzās veļasmašīnai, aiz kuras bijusi aizglabāta pirms dažām dienām vecā šķūnī atrasta kara laika šautene. Aruns paķēris ieroci, un abi sākuši cīkstēties. “Domāju, ka viņš nobaidīsies, bet ne – viņš vēl vairāk satrakojās. Viņš gribēja šauteni no manām rokām izraut. Un tad ierocis izšāva,” notikušo atceras apsūdzētais. Saskaņā ar apsūdzību lode trāpījusi Sauļum acī. “No septiņām patronām, kas man bija, sešas nebija šaušanai derīgas. Derīga bija viena vienīgā, un tieši tā viņam trāpīja. Nu, vai tas nav liktenis? Mistika!” spriež Aruns. Pēc tam līķis iemests akā. Uz “Kurzemes Vārda” jautājumu, kā viņš, ratiņkrēslā būdams, varēja līdz akai aizstiept līķi, Aruns pasmaida un nosaka: “Tas lai paliek noslēpums.”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 25.maija numurā.

#kvards-20170525-11#