Pagājušajā sestdienā liepājniece Anita Mežinska Centrālkapos zemes klēpī guldīja mammu. Svētdienas pēcpusdienā, aizgājusi līdz mammas atdusas vietiņai, viņa ieraudzīja tur īstu vandālismu. Taču nē – ne jau puķes bija pazudušas. Tās turpat vien bija izmētātas. Pazudis bija kas cits.

“Piegāju pie kapa kopiņas un skatos: uz tās nav vairākas bēru buķetes,” nepatīkamo piedzīvojumu atcerējās A. Mežinska. “Taču tad ieraudzīju – puķes turpat vien izmētātas. Tās bija izrautas no floretēm, turpat nomestas, bet pašas floretes gan nekur nemanīja – tās bija pazudušas.” A. Mežinska skaidroja: viņa speciāli saviem tuviniekiem pasūtījusi nevis vienkāršas bēru buķetes, bet izkārtotas floretē, kurā ir iestiprināta samitrināta oāze, lai puķes ilgāk turētos svaigas, turklāt floretei ir rokturītis, lai buķeti vieglāk uz kapiem noturēt un arī novietot uz kapa kopiņas. Floretē stiprinātas buķetes izvēlētas arī tāpēc, ka tā izskatās lielākas un krāšņākas.

Taču A. Mežinska ievērojusi kādu dīvainu sakritību. Pazudušas bija četras floretes – tieši tās, ko viņa pati saviem tuviniekiem bija pasūtījusi Pētertirgus ziedu kioskā “Papardes 4”. “Manai mammai daudz pavadītāju bija ieradušies no viņas dzimtās Ventspils puses, arī viņiem bija uz floretēm stiprināti pušķi, taču neviens no tiem gan nebija pazudis. Vai nav dīvaini?” viņa jautāja. Un piebilda, ka nevar, protams, nevienu apvainot zādzībā, taču izskatās aizdomīgi. Viņas gādātajiem pušķiem floretes bijušas taisnstūra formas, kamēr ventspilniekiem pušķi izkārtoti uz ovālām floretēm.

Ziedu kioska “Papardes 4” pārdevēja Linda Kalniņa, uzzinot par notikušo, bija šokā. Viņa gan zināja, ka floretes no kapiem pazūd diezgan regulāri – cilvēki par to esot stāstījuši, taču viņai gan neviens neesot nācis un piedāvājis no rokas iegādāties floretes, kas varētu liecināt par to, ka tās jau reiz izmantotas un vēlāk kapos nozagtas. Pārdevējai gan bija minējums, kāpēc zagtas tieši taisnstūra formas floretes. “Tāpēc, ka tās ir izturīgākas,” skaidroja L. Kalniņa. “Ovālās ir trauslākas.” Lai buķetes neizpostītu un floretes nenozagtu, viņa nereti pircējiem iesakot dažas viltības, kā tās pasargāt, piemēram, nolaužot vai vismaz aizlaužot floretes rokturi – tāda sabojāta tā nevienam vairs nebūs vajadzīga.

“Vai! Tas ir nebeidzams stāsts!” uzzinot par šo zādzību, sacīja Centrālkapu pārzine Māra Nāgelmane. “Man šķiet, ka šīs lietas nekad nebeigsies.” Nupat viņai bijusi saruna ar kādu sievieti, kas atbraukusi no Sanktpēterburgas – no viņas tuvinieku kapiem izraktas puķes. Tādi gadījumi ir regulāri – kāds vīrietis mēģinājis atrast, vai no viņa tuvinieku kopiņām nozagtās puķes nav turpat kaut kur iestādītas, bet tās ir praktiski neiespējami atrast, sacīja M. Nāgelmane. Un piebilda, ka, kopš floretes parādījušās, sākusies arī to zagšana. Šis neesot pirmais gadījums, kad nav vajadzīgi ziedi, bet tieši floretes.

“Es esmu audzināta tā, ka no kapiem neko nedrīkst ņemt,” sacīja pārdevēja L. Kalniņa, nespējot iedomāties cilvēkus, kas varētu iegādāties zagtās floretes. “Jā, bet kāds taču tās pērk – citādi nebūtu jēgas zagt!” sacīja M. Nāgelmane. Tikmēr kāds bijušais policists atcerējās, kā tieši Centrālkapos kopā ar kolēģi aizturējuši bezpajumtnieku, kuram maisiņā bijušas vairāk nekā desmit tikko savāktas floretes. Viņš gan nopratināšanā neesot piedalījies, tāpēc nezināja teikt, vai vīrietis tās nočiepis no kapu kopiņām vai sameklējis gružu konteinerā, kur izmesti novītušie ziedu pušķi.

Tikmēr M. Nāgelmane par policijas izsaukšanu atmet ar roku: kāda jēga! Pirmkārt, kad zādzība jau notikusi un piederīgie to pēc vairākām dienām konstatē, vainīgo tā kā tā nav iespējams atrast. Otrkārt, pat tad, ja kādreiz vainīgo arī aizturot, nekāda lielā labuma no tā neesot. To sakot, viņa atcerējās gadījumu pirms daudziem gadiem, kad pati kopā ar aizgājēja tuviniekiem un policistu gājuši uz tirgu meklēt nozagtās bēru buķetes. Atraduši arī – garnadze pati tās pārdevusi. Tuvinieki katrs savu pušķi atpazinuši, bezgode aizturēta, bet pēc kāda laika M. Nāgelmane viņu atkal redzējusi tirgū ar bēru buķetēm. “Diezin vai viņa bija sākusi pati tās izgatavot,” viņa pasmējās.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”