Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Svētdiena, 21. aprīlis

+6°C
Vējš: ZA 2.3 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Anastasija, Marģers

Fotogrāfu daudz, bet profesionāļu trūkst  (11)

Atslēgvārdi 3k | fotogrāfi | Raimo Lielbriedis | fotodiena

Tiekoties ar fotogrāfiem pirmo reizi sarīkoto Kurzemes fotodienu noslēguma pasākumā Kuldīgā, arodā ieinteresētos uzrunāja profesionāls fotogrāfs un fotomākslas pasniedzējs Raimo Lielbriedis. Viņš rosināja padomāt par to, kas notiek fotogrāfijā, skatot dažādus kontekstus, arī par fotogrāfu attieksmi pret profesijas standartiem un profesionālas arodorganizācijas nepieciešamību. Savu skatījumu uz fotodzīves norisēm un problēmām viņš atklāj arī "3k" lasītājiem.

Vai vajadzīga profesionāla organizācija?

Kad esi ilgāku laiku strādājis vienā profesijā, pie vienas tēmas, lietojot vienu tehnoloģiju, gribas ieraudzīt lielo bildi kopumā. Rutīnas darbs nogurdina, arī fotografēšana var nogurdināt. Ja pazūd prieks vai mistika, beigās nekas prātīgs nesanāk. Tādēļ ir labi apstāties un paskatīties, kur paši sevi esam nolikuši. Esmu sarunājies ar profesijas biedriem Polijā. Ticiet man, tur viss notiek tāpat, kā pie mums. Tas rada aizdomas, ka arī citur ir tāpat.

Tomēr pie mums ir arī daudz dīvainību: Latvijā nav nevienas dzīvotspējīgas fotogrāfu organizācijas, kas būtu lielāka par pilsētu fotoklubiem. Tas, ka kāds kaut ko nodibinājis un pateicis, ka tā ir organizācija, ir stipri par maz. Var jau teikt, ka mums tāpat ir labi – neviens neliedz fotografēt, izdot grāmatas bez profesionālas organizācijas palīdzības. Protams, var. Bet – parādās problēma. Ko ar šiem darbiem drīkst, ko nedrīkst darīt. Piemēram, lejuplādēt un izdot grāmatu, kas tehniski ir iespējams? Kas notiek tālāk? Brīdī, kad kāda ieinteresēta persona sākusi šādu jautājumu aktualizēt valsts līmenī, amatpersonas mēģinās vērsties pie profesionālām organizācijām. Tieši tāpat, kā tas notiek citās jomās. Bet mums nav šādas organizācijas, nav, kam paprasīt.

Nesen mani uzaicināja piedalīties izglītības moduļa veidošanā vizuālās mākslas un multimediju programmās. Līgumā bija atsauce uz profesijas standartu. Reiz esmu to lasījis. Nezinu, kas šo absurdu ir rakstījis, kas pieļāvis, ka tas drīkst pastāvēt. Tas iespējams tāpēc, ka nav profesionālās organizācijas. Piemēra pēc, ja celtnieku profesijas standartā vajadzīgas izmaiņas, domāju, ka tās varētu rosināt vairākas būvnieku asociācijas.

Fotogrāfu ir ļoti daudz, ja ņem vērā, ka ir 21. gadsimts, tehnoloģijas attīstījušās, ar pamācībām, kā fotografēt, pilns internets. Tādēļ nekad īsti nevar pateikt, kurā pilsētā, cik profesionālam cilvēkam būs radies darbs, kurš kādam vēlāk būs vajadzīgs. Šī profesija ir ļoti pieejama, bet kaut kas liels un vienots tajā diemžēl nav noticis.

"Arī desu var negaršīgi sagriezt"

18 gadus mācu fotogrāfiju Jaņa Rozentāla mākslas skolā. Esmu domājis, ko dara jaunie cilvēki, kad pēc mācībām nonāk darba tirgū – iziet ielās un sāk strādāt. Cik zinu, visi mani absolventi, kas nopietni strādā foto vai dizaina jomā, ir ārzemēs. Acīmredzot atbrīvot entuziasmu un vēlēšanos strādāt ir vienkāršāk un saprotamāk ārpus Latvijas. Viņi brauc studēt Prāgā, Edinburgā, Helsinkos, Lisabonā. Nodibina tur ģimenes, atrod darbu un paliek. Tas ir vēl viens ne pārāk skaistais punkts.

Pēc savas profesionālās darbības fotogrāfi ir vientuļnieki. Tie ir neilgi brīži, kad viņi pastrādā kopā. Pēc tam katrs iet atpakaļ savā jomā. Te arī veidojas pretruna – fotogrāfs un organizācija.

Tas, kā pilnīgi noteikti pietrūkst fotogrāfijai jebkurā kontekstā, ir profesionalitāte, vērtējot visu kopējo masu, nevis rādot ar pirkstu uz kādu konkrētu un sakot, ka kaut kas izdarīts neprofesionāli. Kaut gan gadās arī, ka jāpasaka tieši. Pirms gadiem vienam no slaveniem Latvijas vecmeistariem bija izstāde, kurā atradās tādas unikālas fotogrāfijas, kas ir pat vienā eksemplārā. Kad ieraudzīju, kā izstāde ir noformēta, mani pārņēma skumjas. Izcils materiāls pasniegts tik zemā līmenī tikai tāpēc, ka kāds nav līdz galam izdarījis. Dzirdēju izteicienu, ka nav pieņemams, ja fotogrāfijas izstādē piesistas ar naglām. Ja godīgi, arī man tas nav pieņemami, bet arī naglu iedzīt var profesionāli un neprofesionāli. Kā teicis mans kolēģis Valdis Ošiņš, arī desu var negaršīgi sagriezt. Fotogrāfijā tas notiek ik uz soļa, kļūstot jau par hronisku slimību. Man, piemēram, ir grūti audzēkņiem iemācīt taisni nogriezt papīru. Dīvaini, ka aizvien mazāk pievēršam uzmanību pašām vienkāršākajām lietām, nonākot pie nevīžības. Tāda nevīžības manifestācija. Saturs ir, stāsts ir, bet, kad viss jānoved līdz rezultātam, nav profesionalitātes. Arī izstāžu iekārtošana ir profesija, bilžu izdrukāšana – arī profesija.

Saulrieti nekur nepazudīs

Mūsdienu konceptuālajā mākslā bieži ir stāsts, bet tas nav ietekmēts no iepriekš iegūtās pieredzes. Tiek degradēts viss pārējais, lai tikai būtu stāsts. Tas arī nav īsti pareizs solis. Nezinu, vai šāda rīcība ved mūs kaut kādā attīstībā. Līdzīga problēma ar profesionālismu ir redzama, paskatoties uz to, cik ilgi esam strādājuši pie vienas tēmas. Šad tad ar kolēģiem braucam plenēros ārpus pilsētas, bieži iznāk fotografēt krūmus. Krūmu bildes ir bijušas izstādēs, bet radušies jauni tehnoloģiski izlēcieni, kā varētu izdarīt kaut ko jaunu, un atkal fotografējam krūmus. Protams, skaļi varam postulēt, ka nekad nefotografēsim saulrietus, mājdzīvniekus un mazus bērnus, bet tik un tā šīs lietas nepazudīs. Jautājums, kā to tehnoloģiski, kā stāsta un izskata ziņā izdarīt profesionāli. Fiksāciju vien var izdarīt arī novērošanas kamera. Kam tur vajadzīgs fotogrāfs.

Uzdodot sev vienu vienīgu jautājumu, vai darbs patiešām ir labs, no 500 fotogrāfijām ir jāatlasa piecas. Tad arī cerība, ka tajās atlikušajās būs profesionalitāte. Pietiek vienkārši padomāt, ko un kā esmu padarījis. Par to nevienam nav jāstāsta, jo pats sev bieži esi visbargākais kritiķis. Neko pirms laika nevajag mest krāsnī vai dzēst no failiem, jo viss materiāls ir vēl vairākkārt pārvērtējams.

Gandarījums pēc vairāku nedēļu darba

Pirms kāda laika sāku nodarboties ar 19. gadsimta foto tehnoloģijām. Tādu lēmumu pieņēmu brīdī, kad sapratu, ka vairs neizskriešu līdzi digitālajam ātrumam, jo galva to neņem pretī, kā arī nespēšu nopirkt to, to un vēl to. Devos pretējā virzienā. Lai arī tas viss ir ilgi un darbietilpīgi, man patīk. Milzīgu gandarījumu rada tas vienīgais attēls, pie kura esmu strādājis nedēļu. Tas nenozīmē, ka pēc nedēļas visi darbi ir labi, tāpat ir arī miskastes procents. Bet tas, kas izdzīvojis, pārkāpis pār manu stingro profesionalitātes slieksni. Pēc kāda laika rodas pārsteigums: kāpēc plauktā stāv tik maza kastīte ar gatavajām fotogrāfijām? Kad tās pārlūkoju, saprotu, ka katram attēlam ir savs iemesls, kāpēc tas tur palicis.

Iespējams, ka jāpaskatās trīsreiz rūpīgāk uz to, ko darām, un jāizdara līdz galam. Ja katrs darbs būs izdarīts līdz galam, izzudīs starpība starp fotoprieka dēļ tapušu bildi un tādu, ko fotografējis, piemēram, profesionāls avīzes fotogrāfs. Nekāda vīzdegunība nav pieļaujama. Ikviens autors, ja viņš strādā labi, nav liekams nekādā rangā. Viņa darbs vienkārši ir profesionāls. Pagājušā gadsimta 80. gados, kad nebija dabūjama nekāda fototehnika, redzēju izcilus darbus, ko radījuši pēc profesijas virpotāji, telefonu līniju montieri, iespiedēji tipogrāfijā. Apstākļi bija neiespējami, bet šiem cilvēkiem piemita ļoti liela vēlēšanās katru darbu izdarīt kārtīgi. Varbūt arī mums vajadzētu izskatīt savus arhīvus, atklājot, ka tajos ir ļoti labi darbi. Varbūt ir īstais brīdis to darīt tagad, kamēr mums nav apnikusi katram sava krūmu fotogrāfija.

UZZIŅAI

Par nepieciešamību katru gadu kādā no Kurzemes pilsētām rīkot Kurzemes fotodienas ar plenēru, izstādēm un "Goda balvas fotogrāfijā" pasniegšanu vienojās Kuldīgas kluba "Divas upes", Liepājas klubu "Fotast" un "Pozitīvs", Talsu fotokluba un Ventspils kluba "Moments" vadītāji. Pirmās Kurzemes fotodienas notika šoruden Kuldīgā. Goda balvu fotogrāfijā 3. novembrī saņēma Talsu fotokluba vadītājs Uldis Balga. Otrajā vietā – liepājniece Ludmila Šmite no "Fotast", trešajā – Kuldīgas kluba "Divas upes" vadītājs Artis Gustovskis. Nākamgad fotodienas rīkos ventspilnieki.

  • Komentāri (11)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!