Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Piektdiena, 23. augusts

Vārdadiena: Ralfs, Valgudis, Vitālijs

Izpētīt cilvēku

Atslēgvārdi 3k | Aleksandrs Grebņevs | filmas | filmu uzņemšana

Operators Aleksandrs Grebņevs 15 gados piedalījies gandrīz 40 kino darbu tapšanā. Viņa filmogrāfijā ar starptautisku spožumu izceļas divi stāsti – mākslas filma "Izlaiduma gads" (2015) un dokumentālā filma "Ģimenes lietas" (2010).

Latvijā intensīvi apsprieda arī Ievas Ozoliņas filmu "Mans tēvs baņķieris" (2015). Runas jau raisās par Andra Gaujas spēlfilmu "Nekas mūs neatturēs", kam pirmizrāde plānota 2019. gadā. A. Grebņevs nekautrējas ieteikt, lai nākamgad nenokavēju Matīsa Kažas dokumentālās filmas "Klejotāji" pirmizrādi. Operatora filmogrāfijā atzīmēju savas favorītes – "Ģimenes lietas" un Olafa Okonova dokumentālo filmu par mākslas pasaulē lielu latvieti "Teritorija. Vija Celmins" (2013).

Kuru savu darbu uzskati par profesionāli veiksmīgāko?

– Kvalitatīvi uzņemts projekts nav tas pats, kas veiksmīgs projekts. Labai filmai ir jaudīga dramaturģija, kas skatītāju aizrauj jau ar pirmajiem kadriem, taču tas nenozīmē, ka filmu rāda kinoteātros, valsts televīzijā... Labu kino saprot jebkur pasaulē, tāpēc vienalga, vai tas no Dienvidamerikas, Āfrikas, Lietuvas. Abstrakti runājot, kino ir cilvēka iekšējās pasaules pētniecība, tāpēc laba filma nekad nebūs par konkrētu notikumu vai vietu (pasarg dies' no patriotiskā kino – tam nekad neizdosies laba filma!).

Mani darbā virza aizraujošs stāsts un līdzpārdzīvojums, nevis smuks kadrs. Strādāju režisoram un stāstam, nevis savām vizuālajām ambīcijām. Šī principa dēļ nonāku pretrunās un problēmās, komunicējot ar citiem kino nozares pārstāvjiem. Esmu tiešs, un man vienmēr bijis tikai viens dievs – Kino.

Ja esi kino pasaulē, jāsamierinās ar režisora diktatūru – viņam pieder galavārds un visa atbildība par rezultātu. Svarīgāko cilvēku trijotni veido arī galvenais mākslinieks un operators – ar visiem iespējamiem līdzekļiem viņi īsteno režisora ietekmi.

Līdz "Izlaiduma gadam" Latvijā neviens īsti nebija pievērsies pēdējam posmam – filmas reklamēšanai. Kļuvām par pirmajiem, kas izvērsa reklāmas kampaņu filmai, jo uzskatījām: līdz skatītājiem jānonāk arī bezbudžeta kinodarbam. Simtgades filmu iespaidīgās reklāmas kampaņas rāda, ka Latvijā esam iemācījušies reklamēt kino.

Savā filmogrāfijā tu apstājies pie Viktora.

– Manuprāt, nepelnīti pazudusi filma. Vienīgā, kuras laikā nomira galvenais varonis, gados jauns alkoholiķis, kurš slimoja ar vēzi. Viņam bija ģimene, viss juka... Skatītājam rodas ļoti daudz jautājumu, skatoties filmu. Viktors ir mana jaudīgākā filma, kas mani norūdīja un iemācīja piekļūt varonim tik tuvu un tā, ka viņš nejūt kameru. Kad esi pieredzējis dokumentālajā kino, ir uz kā atsperties, uzņemot mākslas filmas.

Kino esi kopš 2001. gada. Ko tu esi sapratis par savu profesiju?

– Tehnoloģijas izdarījušas galvu reibinošas pārmaiņas. Kamēr fotofilmiņas nomainīja digitālās kameras, tika salauzti daudzi likteņi. Kino vidē ienācu tieši lūzuma periodā.

Biju tikko atgriezies no Japānas, kur kopā ar Matīsu Kažu filmējām epizodes dokumentālai filmai. Biju bijis daudzās valstīs, taču japāņu dzīves koncepts uz mani atstāja kultūršoku. Īsumā – viņi uzskata: ja vienai prasmei/profesijai/arodam veltīsi visus spēkus un mūzu, vienā brīdī noteikti kļūsi izcils. (Rietumnieki uzskata, ka darbs jāmaina ik pēc pāris gadiem.) No otras puses – Japānā ir viens no augstākajiem suicīda līmeņiem pasaulē. Viņi darbā ir izcili, taču ar to nepietiek dzīves jēgai. No japāņiem esmu pārņēmis ideju veltīt sevi vienai profesijai.

Kad sākās karš Ukrainā, pārtrūka saites ar Armēniju, Gruziju un citām Austrumu valstīm, kurās pelnīju lielu naudu, filmējot reklāmas. Bija jāizvēlas – palikt kino pasaulē vai pāriet uz finansiāli ienesīgāku jomu. Mamma atgādināja, ka ģimenē nav labas pieredzes ar profesijas mainīšanu. Toreiz izjuka mana ģimene. Smags laiks... Vecāki un māsa bija līdzās, kamēr ira viss, ko biju veidojis.

Kad tu attapies?

– Pēc gada atzinu, ka savas dzīves scenāriju nemainīšu, – es esmu kino cilvēks, un punkts. Esmu pārliecināts, ka cilvēks nekad nemainās. Viņš sevī var izmainīt kādas īpašības, bet ne būtību. Esmu apņēmies būt maksimāli labs operators.

Vai starp paša izvirzītajiem kritērijiem ir arī kolēģu atzinība un balvas?

– Dažas balvas esmu saņēmis, bet nevienu Latvijā. "Ģimenes lietu" dēļ palikām ārpus Latvijas kino balvu saņēmēju loka. ("Lielā Kristapa" nomināciju sadalīšana ir politizēta, rezultāti – man ne-sa-pro-ta-mi!)

Esmu filmējis tik daudz, ka varu strādāt pēc izjūtām, nav jādomā, piemēram, kā turēt kameru. Starp citu, savu pēdējo filmu uzņēmu, nepieskaroties kamerai. Pieskāros tikai dažas reizes.

Piedod par muļķīgu neizpratni, bet ko tad tu darīji?

– Biju pie monitora blakus režisoram (smejas). Filmā "Nekas mūs neapturēs" strādāju par operatoru inscenētāju, biju pie monitora un virzīju stāstu (citam operatoram, kurš strādāja ar kameru, sacīju, kas jādara). Ar operatoru Jāni Rubeni strādājam kopā gadiem, tāpēc viņš pareizi jūt un zina, ko vēlos.

Esmu efektīvāks, kad strādāju pie monitora. Kadru uztveru objektīvi, jo nav jācīnās ar samirkušām kājām, kameras smagumu uz pleca, muguras sāpēm... Tā esmu nofilmējis vairākas filmas...

...un katrā esi pētījis cilvēku. Ko par mums noskaidroji?

– Katrā cilvēkā ir tāds Visums! Kino neeksistē, ja nav problēmu, tāpēc esmu tur, kur tās ir, tomēr neesmu tik dzīves pieredzējis, lai noteiktu kopējo diagnozi.

Kādas problēmas par mums saskati simtgades filmu maratonā?

– Hmm... Parunājam par visu projektu, nevis tā saturu!

Valsts 16 filmās ieguldījusi gandrīz 8 miljonus eiro.

– Izklausās daudz, patiesībā ir maz, jo mazbudžeta filmas izmaksā vismaz 500 tūkstošus eiro. Ne tāpēc, ka kāds vēlas lielu honorāru. Cik maksā, piemēram, degviela 15 automašīnām, lai aizbrauktu no Saldus līdz tepat netālajai Kuldīgai? Vēl būtu vajadzīga vinjete četrām automašīnām, šoferiem arī jāsamaksā. Viena filmēšanas diena maksā no 7 līdz 15 tūkstošiem eiro. Paviršību nav, ja var filmēt daudzas dienas. Vēl jārēķinās ar izdevumiem tehnoloģijām. Nesamierināmies ar vāju tehniku tikai tāpēc, ka nav naudas.

Simtgades filmās valsts pirmo reizi nozarei piešķīrusi tik daudz naudas. Līdz šim varēja saņemt tikai nelielu finansējumu idejas iesākšanai. Prieks, ka kultūras ministre Dace Melbārde kopā ar Nacionālā kino centra vadītāju Ditu Rietumu prata valsts finanses apgūt.

Cerams, ka valsts nauda būs arī pēc 2018. gada un mēs varēsim taisīt savu kino, nevis izpildīt kaut kādu mistisku nacionālu pasūtījumu. Konkurss filmām tikai par bērniem, filmas par pusaudžiem, tikai patriotiskais kino... Šādi valsts pasūtījumi smaržo pēc propagandas. Valsts pasūtījums mākslā pēc būtības nevar būt korekts.

Filmu maratonā skumjākais jautājums, kura no šīm 16 filmām būs starptautiski konkurenta? Jebkurai filmai piemērojami divi kritēriji, pēc kuriem apjaust filmas panākumus un kvalitāti: balvas starptautiskos festivālos un skatītāju skaits. Valsts nauda radīja uzrāvienu kino nozarē, taču tas nenozīmē, ka radīts kaut kas augstvērtīgs. Piemēram, visām ir katastrofālas problēmas ar dramaturģiju un scenāriju. Kāpēc režisori un aktieri paši raksta scenārijus? Nav scenāristu, kuri prot labi strādāt komandā. Jaunas scenāristu paaudzes audzināšana – lūk, darbs, kurā valstij ļoti vajadzētu iesaistīties. Uzskatu, ka Latvijas teātris ir viens no spēcīgākajiem pasaulē, taču tas neiestudē latviešu autorus, jo viņi nespēj uzrakstīt labu lugu. Ar stāstu būtu jāsākas katrai filmai. Kur tas ir?

UZZIŅAI

Aleksandrs Grebņevs absolvējis Saldus 2. vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmiju video operatora specializācijā, bijis stipendiāts kino operatora specialitātē Konrāda Volfa skolā Potsdamā Vācijā.

  • Komentāri (0)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!