Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Otrdiena, 18. jūnijs

Vārdadiena: Alberts, Madis

Kalpaka vārdā

Atslēgvārdi oskars kalpaks | Brīvības cīņas | piemiņas pasākums

"Dižens cilvēks vienmēr ir kā pērkona negaiss. Viņš brāzmo debesīs, kamēr citi vēl gaida, kad tiks satricināti," teicis skotu filozofs Tomass Kārlails. Neatkarības kara jeb Brīvības cīņu atceres 100. gadā esmu pieķērusies ne mana laikmeta un tautas publicista atziņai. Pamazām rimst grandiozās Latvijas valsts simtgades svinības un ar labpatiku var filozofēt par pagātni. Ko tā dod manai un nācijas pašapziņai?

Varoņa laukumā

Saldus pusē samērā bieži pieminam neatkarīgo latviešu pirmo militāro komandieri Oskaru Kalpaku, jo viņu nošāva Neatkarības kara sākumā, 1919. gada 6. martā, pārpratuma kaujā Airītēs, Zirņu pagastā. Kad iestājās miera laiks, Kalpaka nāves vietā viņam uzcēla pieminekli un muzeju. Piemiņas zīmes, plāksnes un pieminekļus varonim atklāja arī citur. Atmodas gados Kalpaka piemērs stiprināja ticību neatkarīgas Latvijas idejai. Vidzemnieka īsajā biogrāfijā joprojām atrodam trāpīgus vārdus Lāčplēša dienai.

Saldeniekiem Kalpaka vārds ir klātesošs ikdienā, jo viņa vārdā nosaucām Saldus centrālo laukumu. Tā ir mūsu vieta randiņiem, svētkiem un greznībai rāmi vērot pilsētu. Bērni O. Kalpaka laukumā spēlē ķeriņas un skrituļo – par simtgadīgiem notikumiem domā retais.

Datu bāzes "Lursoft" adrešu katalogs uzrāda, ka Saldus nav unikāla pilsēta, – Kalpaka vārdā nosaukts laukums arī Jēkabpilī. Pulkveža vārdu nes iela Skrundā, Kuldīgā, Liepājā, Rīgā, Daugavpilī un vēl deviņās pilsētās. Ar Kalpaka vārdu papildināts Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolas nosaukums, vēl nesen tas piešķirts arī Skrundas novada Rudbāržu pamatskolai. Nesvarīga cilvēka piemiņai nebūtu tik daudz nesēju.

Mīts un realitāte

"Pulkvedis Oskars Kalpaks ir mitoloģizēts Neatkarības kara simbols, jaunas nācijas varonis. Viņa personības izpēte ne vienmēr bijusi zinātniska, taču ir arī neapstrīdama patiesība: par Kalpaka garu runājam tāpēc, ka bezcerīgā situācijā viņš uzņēmās atbildību par neatkarīgas Latvijas ideju. Tolaik lielākā daļa sabiedrības viņam neticēja," skaidro saldenieks Klāvs Zariņš, Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītājs. Janvārī Latvijas Kara muzejā Rīgā atklāja viņa kolēģu veidotu ekspozīciju, kas skaidro notikumus un procesus Latvijā no 1918. līdz 1920. gadam. Ne miņas no atmodas daudzinājuma un ulmaņlaiku slavinājuma – pulkvedis pieminēts dažās epizodēs. "Varonis nav gāzts, taču Neatkarības kara izšķirošajos notikumos viņa loma nebija tik liela. Pulkveža ieguldījums netiek apstrīdēts, pavisam vienkārši – kolēģi viņa devumu nav pārspīlējuši. Neatkarības karš ir ļoti sarežģīts, tajā ir daudz varoņu," skaidro topošais vēstures doktors K. Zariņš. Viņaprāt, teiksmainie nostāsti par cara armijā rūdīto profesionāli iedvesmo, tāpēc ir vērtīgs resurss nacionālai pašapziņai, tomēr nedrīkst zaudēt mēra izjūtu.

"Man visnozīmīgākā mācība, ko atrodu no Kalpaka personības, – esi uzņēmīgs un drosmīgs arī bezcerīgā situācijā. 1918. gada 18. novembrī Latvija ir tikai gribas izpausme uz papīra, nevis reāla valsts. Sabiedrība netic neatkarīgai Latvijai, par kuru runā Latvijas Pagaidu valdība jeb Ulmaņa alternatīva. Vairākums gaidīja no Krievijas atgriežamies savus brāļus, vīrus, dēlus – sarkanos strēlniekus – un viņu aizsargātos lieliniekus. Ulmaņa valdības sabiedrotos, vāciešus, neieredzēja. Kalpaks tik un tā sargā savas nācijas augstāko gribu. 1905. gada revolūcijā latvieši guva apziņu, ka viņiem izdodas iestāties par savām tiesībām, savukārt Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās ieguvām pašapziņu, ka varam iestāties par valsti. Uz lielu impēriju drupām radās vairākas nacionālas valstis, taču ne visas saglabāja neatkarību," turpina vēsturnieks.

Karoga spēks

Latviešu naids pret vāciešiem ķēra visus kalpakiešusviņus apsaukāja par līdzskrējējiem, marionetēm un Ulmaņa mopšiem. Pagaidu valdība ar neatkarības lozungiem pulcināja brīvprātīgos. Atsaucās 226 studenti un inteliģenti. Pēc diviem mēnešiem, kad Kalpaks krita, sabiedrība sāka cienīt kalpakiešus, un Neatkarības kara beigās zem viena karoga gāja 76 000 karavīru. Vecākajam bija 89 gadi, jaunākajam – 10.

Karoga tēma neiziet no prāta pēc sarunas ar Aivaru Tēraudu, vienu no pirmajiem O. Kalpaka piemiņas fonda biedriem, šīs organizācijas un Airīšu muzeja bijušo vadītāju, Druvas vidusskolas skolotāju. Viņaprāt, varoņi vajadzīgi visos laikos, jo viņi nacionālai kopienai norāda, kam līdzināties un pēc kā tiekties.

"1918. gada pavasarī Kalpaku demobilizēja no cariskās Krievijas armijas, jo bija jukas. Viņš bija viens no tiem, kuri iedomājās sava pulka dokumentus un karogu nogādāt pulka bāzē Kostromā, dodoties ļoti garā un bīstamā ceļā. Pastāv nerakstīts likums, ka bez pulka karoga nav arī pulka, tāpēc par šādu rīcību viņš būtu pelnījis cara armijas apbalvojumu. Kalpaks bija pienākuma cilvēks," uzsver A. Tērauds. Pulkvedim Latvijā nebija oficiāla karoga un reputācijas, tomēr tik un tā viņš divos mēnešos mainīja vēstures gaitu un nākamajam paaudzēm atstāja svarīgu atskaites punktu izturībai un nacionālai drosmei.

Vilnis saplok

Pulkveža radiniece Jūlija Faltena pārliecina, ka drosmīga sirds nav dzimtas ģenētiskais mantojums, citādi būtu arī viņai, Kalpaka brāļa mazmazmeitai. "Zinu, ka man tādas drosmes nav. Man vienmēr jādomā, kur viņam tāda radās... Latvijas ziemā salstu, tāpēc apbrīnoju mūsu brīvības cīnītājus, kas jebkuros laika apstākļos varēja dzīvot, karot, ārstēties, ticēt..." aizdomājas J. Faltena.

Viņai Kalpaku dzimtas pamatvērtības saistās ar vecmāmiņu Olgu Lizeti Drinkenu. "Vecmāmiņa nekad nenogura, strādājot no rīta līdz vakaram. Kalifornijā vienā ielā dzīvoja gandrīz visa latviešu kopiena. Vecmāmiņa rīkoja svinības – viņai pietika enerģijas visu izdarīt, būt pret katru viesmīlīgai, uzturēt sarunas. Vecmāmiņas mājā vienmēr bija viņas onkuļa Oskara bildes. Uzaugu ar stāstiem par viņu un teiksmaino, tālo Latviju," atceras Jūlija.

Senča nopelnus Amerikas latviete izprata, kad bija sakrājusi gana daudz zināšanu par vēsturi. Tā notiek ar daudziem, tāpēc bērni regulāri jāved kopā ar vēstures aculieciniekiem – uzskata Dzintars Strauts, bijušās O. Kalpaka Rudbāržu pamatskolas direktors un pērn "Jumavas" izdotās grāmatas par pulkvedi autoru kolektīva dalībnieks.

Savulaik Rudbāržu pamatskolā, vienā no Kalpaka vienības mītnes vietām, notikuši vērienīgi piemiņas pasākumi, kuros piedalījušies ievērojami mākslinieki. "Rudbāržu pamatskolā bijām izredzēti, jo dzīvojām uz Kalpaka viļņa. Tas noplok divu iemeslu dēļ: mūžībā aiziet paaudze, kura ulmaņlaikos bija mācījusies par Kalpaku, un netālu no Lēnām nīgrandnieks Jānis Blūms uzcēla kalpakiešiem, arī savam tēvam, pieminekli. Tagad tur tiekas sirmie vīri, bet jaunsargi dod svinīgo zvērestu," skaidro Dz. Strauts. "Gars neattīstās no viena cilvēka. Tas rodas tur, kur pulcējas daudzi ar kopēju apziņu un apņemšanos. Nevaru Kalpaka garu formulēt vārdos (tas būtu jādara filozofam), taču skaidri zinu: esmu to izjutis. Patriotisms ir tikai kā virsskaņa tam visam. Kaut kas līdzīgs mostas, kad latvieši gūst lielus panākumus sportā, mākslā, notiek Dziesmusvētki. Līdzīgas izjūtas man raisa saruna ar vecu cilvēku, jo saskaros ar latvisku domāšanu, tikumiem un cēlām īpašībām. Kalpaka gars man asociējas ar militāro jomu, tāpēc tas saistās ar pārliecību: Latvija ir. Latvija būs. Latvija bija, jo kāds par to cīnījās. Kalpaka gars mīt kolektīvajā atmiņā," uzskata Dz. Strauts.

  • Komentāri (0)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!