Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Trešdiena, 17. jūlijs

Vārdadiena: Aleksejs, Aleksis

Latvijas sajūta bez karmīnsarkanā

Atslēgvārdi māksla | 3k | keramika | trauki

Radošo biedrību ""Ciparnīca" Tals' keramik'" keramiķi Diana Dzelme un Nauris Galviņš nodibināja 2006. gadā. "Esam piemērs tam, ka var bez parādiem, kredītsaistībām, ziedojumiem vai cita atbalsta izveidot kaut ko līdzīgu uzņēmumam," atskatoties uz padarīto, viņi saka.

"Man vienmēr liekas baigā mistika, kāpēc pie mums ved bērnus Karjeras dienās. Lai nenostādītu viņus pavisam dumjā situācijā, liekot domāt, ka šī ir karjera, es stāstu par pašnodarbinātā likteni. Tas ir ļoti jauks: dari, ko gribi, guli, cik ilgi gribi, ņem atvaļinājumu, kad tev patīk; neviens tevi nerāj, neviens neprasa nekādas atskaites (izņemot, protams, Valsts ieņēmumu dienestu). Priekšnieks esi tu pats, apkopējs esi pats, grāmatvedis, menedžeris un strādnieks arī… Bērnus tas mulsina," Diana neslēpj. Tomēr mazajiem viesiem keramiķu darbnīcā patīkot. Vismaģiskākā viņiem šķietot māla virpošana. "Tas bija iemesls, kāpēc arī es kļuvu par keramiķi. Man tā likās pilnīga burvestība," atceras Diana. Nauris vīrišķīgi piebilst, ka viņa gadījumā gan tas nav bijis tik romantizēti. "Vienkārši patika, un viss. Un patīk joprojām," viņš ir lakonisks.

Kaut kas netverams notiek arī cilvēku mijiedarbībā ar keramiķu radītajiem traukiem. "Reizēm darbnīcā ilgi un dikti stāv kaut kas tāds, kas tev pašam liekas labs un kruts, un tu brīnies, kāpēc neviens to nepērk," atklāj Nauris. Diana smejoties piekrīt: "Toties izvelk no pagaldes kaut kādu kroplīti un priecājas: "O, šis ir tieši tas, ko gribēju! Tieši tādā krāsā, lielumā un formā!" Bet mēs arī nerīkojamies, kā pošoties uz "Eirovīziju", mēģinot atrast ideālo hitu. Protams, domājam, kas cilvēkus varētu uzrunāt, tomēr mūsu trauki nav tādi, kas patiktu vairumam. Kā es smejos – mūsu trauki patīk cilvēkiem ar īpašām vajadzībām!"

Keramiķi apzinās, ka amatniecība ir un paliek ekskluzīva lieta. Lai arī māla trauku cenas pārlieku gausi aug līdzi inflācijai, tie katram nav pa kabatai, bet no dārgām izejvielām izgatavot lētas lietas neesot iespējams. Paradokss gan ir apstāklī, ka turīgiem ļaudīm savukārt māla trauki neinteresē. "Turīgam latvietim māla trauki asociējas ar zemniekiem. Kas ir māls? Tā ir zeme. Kam viņam uz galda zemi likt?" secina Diana. Viņa atzīst – apzinoties, ka ar savu darbu keramiķi nevienam aizvainojoši bagāti nekļūs, gribētos vien, lai valsts tādus kā viņi neuztver kā potenciālus noziedzniekus, kuriem prātā tikai krāpšanās ar nodokļiem.

Darbnīca kā kultūras centrs

"Ir tā, ka manus traukus pērk visu vecumu sievietes, bet Naura traukus vairāk jaunieši un vīrieši," pamanījusi Diana. "Arī sievietes!" Nauris iebilst. "Jā, bet bieži ir tā, ka cilvēks ienāk un redz tikai Naura traukus vai tikai manus traukus. Un ir arī tādi, kuri sataisa komplektu no abiem," stāsta Diana.

Naura trauki vislabāk atklājoties tad, kad tajos ieliek ēdienu. Viņš ir lielisks pavārs, un gadās, ka cilvēki, trāpījušies darbnīcā uz ēdienreizes laiku un nobaudījuši ēdienu no Naura veidotajiem traukiem, pēc tam iegādājas tādus pašus. "Būtu skaisti, ja Talsos būtu tāda vieta, kur darbnīca, viesu māja, kafejnīca – viss vienuviet, ekskluzīvi un skaisti. Ar savu dārziņu un savām dillēm," Diana iztēlojas. Bet, kamēr tas ir tikai sapnis, labākais veids, kā darboties, esot šis – kad vienuviet ir darbnīca, ienāktuve un galerija.

Diana un Nauris ir atšķirīgi, tāpēc labi viens otru papildina. "Primāri es taisu to, kas man patīk. Tad es ceru, ka vēl kādam patiks, un lielākoties jau patīk," vērtē Nauris. "Mani interesē cilvēks, kuram es trauku taisu. Iedomājos, kā viņš dzers kafiju vai tēju," turpretim saka Diana. Ja Nauris reizēm atļauj sev pasūtījuma izpildi atlikt uz pēdējo brīdi, kad termiņa beigu tuvuma stresā mēdz tapt kas sevišķi labs, tad Dianai ir tieši pretēji – viņai vajagot pilnīgu mieru, tāpēc nekas netiekot atlikts uz pēdējo brīdi.

Būdami dažādi, viņi ap sevi pulcē arī ļoti dažādus cilvēkus. "Mēs esam draudzīgi ļaudis, tāpēc te izveidojies tāds kultūras centriņš, kur cilvēki atnāk un ietusē. Mums ir ārkārtīgi daudzveidīgs draugu loks: kristieši, ateisti, folkloristi, vegāni, veģetārieši, feministi, dārznieki, mehāniķi, dzejnieki, aktieri, paaudžu amplitūda ir no diviem līdz 60 gadiem. Visi te ļoti labi satiek, un man ir interesanti riņķot ap viņiem un uzzināt viņu jaunākās cīņas un idejas. Aizrautīgi ļaudis, kuri ciena cits citu. Vismaz šeit!" smejas Diana.

Ekskluzīvi, jo sirdsšķīsti

Mūsu ciemošanās laikā abu keramiķu rokas ne mirkli nepārstāj darboties – te visu laiku kaut kas top, pat vērotājam no malas ļaujot sajust radīšanas procesa meditatīvo gaisotni. "Tev ir jābūt līdzsvarotam. Tu neko nevari uztaisīt, būdams dusmīgs, baigi bēdīgs vai sareibis. Tev jābūt absolūti tādam… sirdsšķīstam, un tas darbos parādās. Tāpēc tas ir ekskluzīvi. Ar katru darbu dāvā kādu daļu pats no sevis," apliecina Diana.

Par to, ka "Ciparnīcā" netiek ražoti hiti keramikas "Eirovīzijai", liecina arī fakts, ka ne uz viena trauka nav uzraksta "Latvijai 100". "Mums abiem ir vienota alerģija pret suvenīriem, uzrakstiem un ļoti specifiskām zīmēm. Bet 100 gadi – tas ir forši! Iespējams, varētu izveidot karmīnsarkanus, sarkanbaltsarkanus traukus, bet nevaru iedomāties, kā būtu ēst no trauka karoga krāsā. Tas būtu nenormāli. Latvijas karogs ir ļoti skaists, krāsu salikums karogam ir ideāls, bet ne jau traukam piemērots," Diana spriež. Toties esam vienisprātis, ka māls kā tāds raisa latviskuma izjūtu. "Ja tu esi latvietis, tu jau nevari uztaisīt nelatvisku lietu. Domāju, ka mums ir izcili latviski trauki – krāsu gamma ar latviešu maigajiem, pastelīgajiem, pelēcīgajiem toņiem," Diana norāda.

Talsu keramiķiem esot nojausma, ka tuvojas kārtējā krīze, bet viņi ir apņēmības pilni to pārlaist. "Maza podniecība tik juceklīgos apstākļos ir daudz spējīgāka izdzīvot. Tāds kukainis, kas paslēpjas kādā šķirbā krīzes laikā un pēc tam atkal izlien ārā," salīdzina Diana. Nākotni abi ar Nauri sevišķi neplānojot. Viņa saka: "Ko diena nesīs, to pieņemsim! Mūsu pamatmoto: "Nu, tad jau redzēs!" Kad būs problēma, tad risināsim; kamēr nav, nevajag par to domāt."

  • Komentāri (0)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!