Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Otrdiena, 16. jūlijs

Vārdadiena: Estere, Hermīne, Liepa

Māksla bez piespiešanas mehānisma

Atslēgvārdi Talsi | fotoklubs | izstāde | 3k

2. martā Talsu fotoklubs ar divu izstāžu atklāšanu atzīmēja 20 pastāvēšanas gadu jubileju. Izstāde "Retrospekcija 1999–2018" ļāva atskatīties pagātnē, bet izstāde "Atvērt pēc 100 gadiem" tapusi, domājot par nākotni. Uldis Balga, kurš visus gadus bijis Talsu fotokluba vadītājs, neslēpj, ka pašlaik ir jauna radošā impulsa gaidās.

Mēs satiekamies fotokluba telpā Talsu tautas namā. Tai ir melnas sienas, uz kuru fona izceļas koši oranžie krēsli, bet vēl vairāk – fotokluba dalībnieku ārkārtīgi atšķirīgie liela izmēra pašportreti, ko Uldis jokojot nodēvē par svētbildēm. Sarunājāmies it kā mēs divi, tomēr arī pārējie šķiet nedaudz klātesoši.

Uldis Talsu fotoklubu ir vadījis visus 20 gadus. "Atnācu no Valkas, kur mums jau bija fotoklubs. Tie bija spara, meklējumu, radošuma un jaunības spēka gadi. Atnākot uz svešu vietu, kurā nevienu nepazīsti, protams, meklē, ar ko iepazīties. Bija, kur strādāt, bija, kur dzīvot, bet – ko darīt pārējā laikā?" viņš atceras. Vispirms iepazinies ar Talsu māksliniekiem, pēc tam sācis pulcēt fotogrāfus.

Fotoklubs pastāvīgi vienojis ap 20 biedru. Tas esot optimāls skaits, ko var uzņemt fotogrāfiem atvēlētā telpa un ko bijis iespējams apzināt laikā, kad katru vajadzēja sazvanīt telefoniski, lai informētu par aktuālo. Jā, arī kopīgas izstādes ar šādu dalībnieku skaitu ir iespējams sarīkot. "Demokrātiskais princips "katram vienu bildi" joprojām darbojas, lai gan mākslā tas nav īsti labs, bet katrā klubā jau ir divas daļas: sociālā un mākslinieciskā. Vienmēr abas jātur kaut kādā balansā. Sociālā daļa nav mazsvarīga, bet jāmēģina pieskatīt, lai tā nekļūst par dominējošo. Cilvēki ļoti labprāt runā par politiskām un ģimeniskām lietām, bet jāskatās, lai negadās aiziet pārāk tālu no fotogrāfijas," Uldis norāda.

Meditē vai čaukstina maisiņu

Talsu fotokluba dalībnieki tiekas katru otrdienas vakaru. Ir gada plāns, kuram sekot, un ik mēnesi – tēma, ar kuru fotogrāfi strādā. "Tas ir kā mācību darbs, mehānisms, kā piedabūt vairāk fotografēt. Ir tēmas, skate, kopizstādes, tādas izstādes, ko mums palūdz izveidot, akcijas, ko izdomājam… Vēl mēs lasām grāmatu! Kā baznīcā ir Bībele, tā mums pašlaik ir "Attēlu vēsture". Jā, grāmatas var lasīt katrs pats mājās, bet nelasa jau! Te nākas to darīt. Tas ir brīdis, kad atslēdzies no kādām sīkām lietām un kaut ko vari padomāt. Ir cilvēki, kas šausmīgi necieš tos lasījumus. Viņi nāk vēlāk, kaut ko skatās vai čaukstina maisiņu – vienalga ko. Sākotnēji mana ideja bija tikšanās sākt ar 15 minūšu klusuma brīdi, bet tas tomēr likās par smagu… Bet doma jau bija apmēram tāda pati – meditācija," atzīst Uldis.

Viņam kā vadītājam nākoties saskarties ar dažādiem izaicinājumiem. "Biznesu vadīt ir citādāk: kaut kas neiet, nepatīk darbinieks – sveiki! Mums te nav piespiešanas mehānisma, iespējama tikai motivēšana vai pierunāšana. Nevienu nevar atlaist par to, ja kāds nāk regulāri, bet gada laikā neparāda nevienu bildi. Galu galā tas ir pašdarbības pulciņš. Ideālā gadījumā izdodas kolektīvu iekustināt tā, ka cits citu papildina, nevis meklē iemeslu, kāpēc kaut ko nedarīt. Mākslā jau bieži vien nav iespējams pierādīt pasākuma lietderību. Tā lietderība ir kaut kur gaisā, kādās citās sfērās. Tāpēc atbildēt uz jautājumu, kāpēc tā ir jādara, cilvēkam, ar kuru neesi rezonansē, gandrīz nav iespējams. Un tad ir grūti," Uldis neslēpj.

Bez lauku fotokluba komplekta

Toties lielākie gandarījuma brīži saistoties ar tām reizēm, kad iecerētais izdodas, un pie tādām pieskaitāms arī projekts "Atvērt pēc 100 gadiem". Viena lieta ir šajā projektā tapusī daudzveidīgā izstāde ar fotogrāfijām, kas, spītējot digitālajam laikmetam, tapušas uz fotofilmiņām, bet cita – Talsu novada muzeja glabāšanā nodotie negatīvi ar pievienotiem aprakstiem, zinot, ka arī laikā, kad piedzīvojam tik strauju tehnoloģiju maiņu, apskatīt fotofilmas negatīvus būs iespējams vienmēr.

"Negribu, lai līdzīgi, kā ir "džentlmeņa komplekts", mūsu izstādēs būtu "lauku fotokluba komplekts" ar dažām ainavām, dažiem bērniem, kādu saulrietu un krunkainu cilvēku… Tāds komplekts rodas, kad cilvēki dod bildes, nebūdami motivēti vai rosināti domāt par kaut ko konceptuālu. Ir vajadzīgs rāmis. Tad katrs autors cenšas paveikt vairāk, nekā viņš var. Mūsdienās visu var izdarīt ļoti formāli. Bildi iegūt galīgi nav problēmu, bet tas neder. Katram kadram kaut kādā veidā ir jābūt izgājušam caur autora saprašanu. Kāpēc pēc neatkarības atjaunošanas bija tāds samulsums? Padomju laikā biji ierobežots ar ideoloģiskiem noteikumiem, bija baigais rāmis, vajadzēja lauzīt galvu, kā tam rāmim pārkāpt, kā šmaukties, kā runāt alegorijās… Bet tad pēkšņi drīkstēja visu! Ja tev nav nekādu ierobežojumu, kādā brīdī vairs nesaproti, ko darīt," salīdzina Uldis.

Katru reizi kā pēdējo

Atliek apskatīt fotokluba dalībnieku pašportretus vai izstādi "Atvērt pēc 100 gadiem", lai kļūtu skaidrs, ka šis klubs vieno ļoti dažādas personības. Tomēr "dažāds" vai "daudzpusīgs" nav tie vārdi, ko Uldis izvēlas, lai raksturotu savu kolektīvu. "Fotoklubs pašlaik ir… novecojis. Vismaz puse sākusi darboties jau pirms 20 gadiem. Es arī varu tikai to, ko varu, un es jau arī pats esmu novecojis. Visu laiku gaidīju, ka klubā reizē ienāks četri vai pieci jaunie, kas varētu savu frakciju veidot, bet tā nav noticis. Tomēr klubs ir darbīgs, tas ir ar savu struktūru. Mums ir arī biedrība, kas ļauj daudz ko paveikt. Tagad mēs darām to, ko nekad neesam darījuši, – aicinām lektorus. Arī viņu klātbūtne rāda, ka gribas pašiem kaut ko paklausīties, nevis darīt… Tā nu klubs nav jauneklīgs, ir mazliet stagnējošs, bet joprojām spēcīgs," viņš vērtē.

Tagad, kad pārkāpts 20 gadu slieksnim, nākamais solis neesot pašsaprotami skaidrs. "Ir atslābuma un pārdomu laiks. Īsi pirms izstādes atklāšanas vienmēr ir doma: "Nekad vairs! Pēdējo reizi kaut ko tādu daru!" Tad tu saņem atklāšanā komplimentus, un kādu laiku ir miers… Un tad varbūt kādu nakti pēkšņi prātā ienāk ideja. Vajadzīga ideja! Un parasti jau tā brīnumainā kārtā atnāk – gan ko pašam darīt, gan ko ierosināt darīt visiem kopā," ne reizi vien piedzīvojis Uldis.

  • Komentāri (0)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!