Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Ceturtdiena, 19. septembris

Vārdadiena: Muntis, Verners

"Rūtiņās un ornamentos jūtos kā mājās"

Atslēgvārdi 3k | Dace Nasteviča | tradīcijas | grāmata

"Grāmatas ir neliela plašākai publikai redzamā daļa no maniem ilgus gadus vāktajiem un apkopotajiem materiāliem – ornamentiem, suitu tautas dziesmām, dejām un citām kultūras liecībām," saka alsundzniece, grāmatu "Stāstniece Veronika Porziņģe", "Danči", "Adīti mauči" un brošūras "Gudenieku Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca 1948 – 2018" autore Dace Nasteviča.

Mūzikā jau pirms dzimšanas

D. Nasteviča Alsungas vidusskolā ir mūzikas skolotāja, projektā trešo gadu māca kokles spēli, ik svētdienu spēlē ērģeles baznīcā Alsungā un Gudeniekos, vada tradīciju ansambli "Gudenieku suiti", Sociālajā dienestā strādā ar cilvēkiem, kuriem ilgstoši nav darba, un aktīvi iesaistās sabiedriskajā dzīvē. Tam visam paralēli vairākus gadu desmitus tiek vākti dažādi folkloras un vēstures materiāli, un arī rokdarbi ir neatņemama Daces dzīves sastāvdaļa.

Daces senču saknes iestiepjas suitos, tēvs dzimis Alsungas "Sedliņos", bet bērnība Dacei pagājusi Liepājā. Viņas vecāki Krists un Tamāra Ornas ir mūziķi, Liepājā strādājuši mūzikas skolā. "Tēvs spēlēja flautu, mācīja arī citus pūšamos instrumentus, skaņoja un remontēja klavieres, bet mamma bija kordiriģente," stāsta Dace. "Var teikt, ka mūzikas skolā esmu sākusi iet jau deviņus mēnešus pirms dzimšanas, un tur visa bērnība pagāja. Mamma vadīja stundas, es turpat maliņā spēlējos, citreiz pie grāmatvežiem biju atstāta. Kad tēvs mani paņēma uz orķestra mēģinājumu, man bija noteiktas divas iespējas: ja labi uzvedīšos, tad ļaus arfu paspēlēt, bet, ja slikti, tad tubā mani iesēdinās."

Dace bērnu mūzikas skolu pabeidza kā pianiste, Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolā mācījās mūzikas teoriju, to pašu arī konservatorijā, tikai ar folkloras ievirzi, kura tolaik vēl nebija īsti šajā mācību iestādē atzīta. "Ja man jautā, vai mūzika man ir sirdij tuva, varu atbildēt tikai vienu, ka nezinu. Tas ir tāpat kā zivij prasīt, vai viņai ūdens ir tuvs sirdij. Nevar noteikt, cik tuvs ir tas, kurā tu dzīvo. Citādāk es nemaz neprotu. Tāpat ir ar ornamentiem. Kopš sevi atceros, es zīmēju tos pa rūtiņām. Tā ir mana pasaule, kurā jūtos kā mājās. Raksts ir dzīvs, tam ir ritms, un es to jūtu," saka D. Nasteviča.

Brīvprātīgi – piespiedu kārtā

Interese par suitu tradīcijām un folkloru Dacei radusies tikai tad, kad teju brīvprātīgi – piespiedu kārtā nācies ķerties klāt tās vākšanai. "Tas bija liktenis, ka sāku interesēties par folkloru. Mācījos konservatorijā, apprecējos, sāka dzimt bērni, mācības pārtraucu. Pārcēlāmies dzīvot uz Alsungu. Tēvs bija Alsungā nodibinājis mūzikas skolu ar filiāli Pāvilostā, bija skolas direktors. Arī es strādāju tajā mūzikas skolā un gribēju turpināt studijas. Man piedāvāja atsākt trešajā kursā, kuru biju pametusi, ja diplomdarbam vākšu materiālus par suitiem, vai arī jāsāk studijas atkal no pirmā kursa. Šāds nosacījums bija tādēļ, ka interesi sabiedrībā bija izraisījusi pagājušā gadsimta 70. gadu beigās iznākusī plate "Latviešu folklora. Alsunga", kurā dziedāja "Suitu sievas", bet ne Rīgā, ne arī aiz robežas dzīvojošajiem tautiešiem nebija informācijas, kas tie suiti ir. Bija paredzēts sūtīt kādu kultūras cilvēku uz Alsungu to izzināt, bet, tā kā es biju no šīs puses, tad piedāvājumu izteica man. Piekritu.

Ar teicēju Veroniku Porziņģi, par kuru ir pirmā izdotā grāmata, satuvinājāmies tā, ka viņa joprojām ir man viens no tuvākajiem dvēseles radiniekiem. Jau diplomdarbā rakstīju, ka par šo cilvēku jāizdod grāmata. Lai arī skolā mācījusies tikai trīs gadus, viņa ir dzīvesgudra. Jaunībā piedzīvojusi laiku, kad Latvijā skolu jaunatni aktīvi aicināja vākt tautas dziesmas. Arī viņa to darījusi, pierakstījusi burtnīciņās tās, ko dziedājusi viņas mamma, vecāmāte, kaimiņiene. Burtnīciņas viņa man atstāja mantojumā, garākajām dziesmām dziedāja meldiņus, es pierakstīju notis."

Materiālus D. Nasteviča apkopojusi grāmatā "Dziesminiece Veronika Porziņģe", kas izdota 1999. gadā. Kaimiņi Aija un Valentīns Kokaļi piedāvājuši sponsorēt izdošanu, un grāmata, kurā publicētas arī Daces ar roku rakstītas notis un vārdi, laista klajā.

Pašai savs dainu skapis

D. Nasteviča īsu brīdi vadījusi arī etnogrāfisko ansambli "Suitu sievas", un tas folkloras vākšanai piešķīris jaunu nozīmi. "Sapratu, ka trūkst dziedamu dziesmu, tādēļ sāku apzināti tās vākt jau ar pavisam citu interesi," stāsta D. Nasteviča. "Ja pirms tam meklēju, lai pabeigtu darbu augstskolā, tad pēc tam, lai būtu repertuārs ansamblim. Pārvērtos par Krišjāni Baronu un Dārtu vienlaicīgi. Man ir trīs meitas Mārīte, Liene un Anna, kuras bija jāaudzina, bet arī folkloras vākšanu negribēju pārtraukt. Sākumā visas dziesmas un tekstus pierakstīju uz lapiņām un liku kurpju kastēs, bet vēlāk bibliotēkā mainīja inventāru un man atdāvināja kartotēku skapīti ar 12 atvilktnītēm, kas nu atdāvināts muzejam Alsungā."

Grāmatā ir publicēta tikai daļa no Daces krājumā esošajām dziesmām, jo to vākšana no vietējiem teicējiem un folkloras krātuvēm Rīgā turpinājusies vēl gadiem ilgi. "Veicu tādas kā apgrieztās ekspedīcijas. Parasti cilvēki no Rīgas materiālus laukos savāc, bet uz tām vietām, kur tie vākti, neko atpakaļ nesūta, un vietējiem tas nav pieejams. Es Rīgas krātuvēs meklēju, kas par šo pusi savākts, un vedu atpakaļ suitiem."

Raksts ir dzīvs

Viena no būtiskām dzīves jomām, bez kā Dace nevar iztikt, ir rokdarbi. Darbi bijuši apskatāmi jau vairāk nekā 60 izstādēs. "Bija arī laiks, kad tie bija mans vienīgais ienākumu avots, bet šobrīd ar pērlītēm izadītie izstrādājumi top prieka pēc. Man patīk spēlēties ar krāsām, pērlēm. Man vajag radīt," saka Dace.

2014. gadā izdotā grāmata "Adīti mauči" tapusi, jo Dace iesaistījusies projektā "Satiec savu meistaru", sagatavojusi materiālu, ko stāstīt interesentiem par mauču adīšanu. Dzīvojusi toreiz Gudenieku pagastā. Neviens uz nodarbībām neesot atnācis, bet, tā kā materiāls apkopots, Dace turpinājusi pie tā strādāt. Pastāstījusi par materiālu studiju biedrenēm, kuras strādā augstskolā, un atdevusi, lai no tā dod mācīties studentiem. Tā par materiālu uzzinājis kāds no izdevniecības "Zvaigzne ABC", un viss sakārtojies tā, ka darbs izdots grāmatā.

"Man žēl, ka raksti grāmatā ir tik mazā formātā, jo tas ir kā aiziet uz pili un ieskatīties tajā pa atslēgas caurumu," saka Dace. "Kad raksts ir liels, tas uztverams pilnībā, un ir jūtams, kā tas strādā. Jo katram rakstam ir enerģētika. Tagad tie ir tikai rakstu paraudziņi, tomēr pēc grāmatas katrs patstāvīgi var iemācīties adīt maučus, un tas ir labi.

Man vienmēr ir bijusi bijība pret rakstu. Tā ir vēl viena mana pasaule, kurā dzīvoju. Kā vaļasprieks kopš mazotnes man ir ornamentu zīmēšana pa rūtiņām. Atceros, ka tēvs jautāja, vai nevaru kaut ko normālu uzzīmēt. Mēģināju. Upi, celmu, bet nekāda prieka. Tad savelku ar lineālu rūtiņas un atkal jūtos kā mājās. Tā bija mana pasaule un ir vēl arvien. Gadu gadiem esmu ornamentus vākusi no dažādiem avotiem: pārzīmēju un krāju tos mapē. Man nav svarīga raksta piederība, jo nevienam neviens raksts nepieder. Mani interesē raksta ritms, forma. Man ir liels ar roku zīmētu ornamentu materiāls, bet šobrīd vēl nav atrasts izdevējs, kurš tādu gatavs iespiest grāmatā. Uzrunātie prasa, lai rakstus uzzīmēju datorā, bet es ceru, ka pienāks laiks, kad vērtība būs ar roku zīmētajam."

Nesen klajā laistā grāmata "Danči" ir pirms daudziem gadiem iesākts darbs, ko Dace bija pabeigusi un atdevusi, lai pasniedzēji dod augstskolā studentiem mācīties. Pēc laika Daci uzrunājis izdevniecības "Lauska" pārstāvis. Grāmatā ir deju apraksti un muzikālais pavadījums dančiem, kas suitos pierakstīti, vai arī minēts, ka tādi te dejoti.

Nākotni Dace īpaši neplānojot. Nezinot, vai tuvākajā laikā tiks izdota grāmata, bet materiāli, kā patstāvīgi iemācīties kokles spēli, par Alsungas vēsturi, Jūrkalni, Kuldīgas katoļu baznīcu, vietvārdiem un vēl citām lietām, mapītēs krājoties.

  • Komentāri (0)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!