Pirmdiena, 10. maijs Maija, Paija
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Andrievs Niedra – pravietis vai nodevējs

Andrievs Niedra – pravietis vai nodevējs
Foto: Publicitātes
29.11.2015 16:55

Jānis Gintners, Uļa Gintnere

Atslēgvārdi

Jāņa Ezergaiļa liecinājums

Tautas nodevēja zīmogs mācītājam un
rakstniekam, dzejniekam un publicistam Andrievam Niedram tiek uzspiests 1919.
gada notikumu laikā Liepājā. Aprīlis toreiz ir 
vispiemērotākais laiks Latvijas Pagaidu valdības gāšanai.

1960. gadā Amerikā, Aiovā, vēsturnieka, Latvijas brīvības cīņu kareivja
Jāņa Ezergaiļa sakārtojumā un redakcijā tiek publicēta grāmata “Andrievs
Niedra”. Tajā viņa personība atspoguļota pretēji vispārpieņemtajam
uzskatam tā sauktajā tautas nodevības jautājumā. Tā ir piemineklis Andrievam
Niedram – kristietim, domātājam, politiķim un pravietim. Balstīta konkrētos
vēstures faktos un laikmeta liecībās.

“Mēdz teikt, ka Niedra nav bijis politiķis. Arī pats Niedra nav
turējis politiku par savas dzīves mērķi. Savu politisko darbību 1919. gadā viņš
salīdzina kā tādu mazu lāpstiņu, ar kuru pavasaros izgājis Kalsnavas mācītāja
muižas laukos, lai palu straumes novadītu vēlamā virzienā, lai ūdens neizgulētu
vai neaiznestu sējumus. (..)

Viņš nekad nebija vienaldzīgs par savu tautu un tās likteni. Un, ja
redzēja, ka viņa tauta novirzās uz maldu ceļa, tad stājās pretim un aicināja
iet to ceļu, kuru atzina par labāko. Tā Niedra 1905. gadā nostājās pret
revolūciju, labi zinādams, ka liek uz spēli savu labo slavu, savu lielo
rakstnieka vārdu – un arī savu dzīvību. Ir taisni brīnums, ka Niedra tanī lielā
revolūcijas jūklī palika dzīvs – nenolinčots. Bet viņš nevarēja cita ceļa iet, jo
labi zināja tumšos internacionālos spēkus, kas stāv aiz revolūcijas. (..)
Brošūrā “Kurp mēs ejam” lasāms šāds pravietojums: “Sarkanais
karogs neapstāsies kūpošās muižas drupās vai pie nošautā policista līķa, bet
ies pāri mūsu zemnieku sētām, katram no mums, pāri mūsu darbam, pāri mūsu
dzīvei.”. (..)

Revolūciju apkarodams, Niedra nav domājis politiski, bet kristīgi
ētiski. Uz asins liecības var dibināt draudzi, bet ne valsti, – un viņš par
savu cīņu izsaka šādas domas: “Jo vairāk mocekļu revolucionāri radīja, jo
grūtāk pašiem nāksies brist pa nomaitātiem.”.”

Marijas Rutevicas
liecinājums

1959. gada 10. decembrī Jānis Ezergailis braucienā no Hanoveres uz Celli
vilcienā satiek kādu kundzi, viņas vārds ir Marija Rutevica.

Viņa Ezergailim stāsta: “Dzīvoju Liepājā, Vilhelmīnes ielā 50,
vēlāk pārdēvēta Krišjāņa Valdemāra vārdā. 1919. gadā no trim mūsu dzīvokļa
istabām vienu ierādīja bēgļu komitejai. Atnāca divi brāļi Niedras, viens ar
rudu bārdu, otrs bez bārdas. (Vairākas
reizes šķērsojot fronti, A. Niedra bārdu nodzina, lai būtu mazāk pamanāms.
Aut.) Ierādītajā istabā vairāk dzīvoja tas bez bārdas, kas
izrādījās par ievērojamu personību, rakstnieku un vēlāk arī politiķi. Viņš
lūdza istabā ielikt gultu un apaļu galdu, četrstūrainu galdu viņš nemīlēja, tad
vēl rakstāmgaldu un trīs krēslus. Dienas laikā arī viņš mēdza atgulties un
rakstīja ļoti daudz, ap viņu varēja redzēt veselām gubām no atsevišķām lapām
sastāvošus manuskriptus. Bija iespaids, ka viņš negulēja gultā aiz slimības,
bet tādēļ, lai savus spēkus taupītu garīgam darbam. Neparasta bija viņa barība:
divi stopi piena dienā un maize bija galvenais, dažreiz nāca klāt zivis, kuras
atnesa un cepa viņa brālis, kurš viņam vienmēr bija klāt pie rokas kā palīgs.
Arvien rakstnieks izgāja arī pastaigāties, saģērbies kažokā. Mēs manījām, ka
viņš ir liels vīrs. Kādreiz pie viņa ienāca arī apmeklētāji, kurus ielaida viņa
brālis. Lai gan parasti viņa istabā neiegājām, bet dažreiz dzirdējām, ka ar
apmeklētājiem tika runāts franču vai angļu valodā. Par viņa politisko darbību
mēs neko nezinājām. Vēlāk dzirdējām, ka viņš ticis apcietināts, tiesāts un pēc
tam strādājis par mācītāju Rītprūsijā.”

Vēstures liecinājums

Andrievs Niedra ar brāli ierodas Liepājā 1919. gada 18. februārī. Viņš
pats par to raksta: “Nolēmu ne vēlāk kā līdz februāra vidum doties pāri
lielinieku frontei pie Latvijas valdības un armijas. Es gribēju tām izklāstīt
esošo stāvokli un norunāt par darbības saskaņošanu abās pusēs frontei.”

Februāra beigās un martā Niedra publicēja rakstus “Libausche Zeitung” par saviem uzskatiem, par latviešu
saprašanos ar vāciešiem, par kopīgo cīņu pret lieliniekiem, par to, kas šādu
sadarbību kavē.

11. aprīlī Niedra sāk ceļu atpakaļ uz Rīgu. Galvaspilsētā viņš nonāk
izmircis un jēlām kājām. Vairākas dienas jāpavada gultā, lai tās sadzītu.
Ievācis Rīgā ziņas par Sarkanās armijas izvietojumu un kaujas spējām, par
revolucionārā tribunāla asinsdarbiem, uzzinājis par jauniem arestiem, 17.
aprīlī Niedra dodas atpakaļ uz Liepāju.

Laikā, kad Andrievs Niedra Rīgā ārstē smagajā ceļā savainotās kājas un
gatavojas atpakaļceļam, 16. aprīlī Liepājā vācieši ir gāzuši Ulmaņa Pagaidu
valdību. Apvērsuma jeb puča gatavošanā Niedra nav piedalījies, ko viņam vēlāk
ne vienreiz vien inkriminēja.

Pagaidu valdības vietā vācieši nodibina kara direktoriju, kurā uzaicina
darboties pulkvedi Jāni Balodi un firstu Anatoliju Līvenu, kas cīņās pret
lieliniekiem vada krievu karavīrus. Abi atsakās.

26. aprīlī Liepājas ielās parādās ziņojums par jaunās pagaidu valdības
sastādīšanu, kurā kā ministru prezidents minēts Andrievs Niedra.

Niedra par to raksta: “Liepājā nonākušam, man bija tieši no
stacijas jādodas uz .. dzīvokli, kur bija nolikta jauno ministru sēde.
Nemazgājies. Neapcirpts. Nokvēpis un dubļiem nošļakstējis, uz drāšu
aizžogojumiem saplēstām biksēm, vīzēm kājās… nezinu, ar kādām jūtām mani
apsveica tie ministri, ar kuriem redzējos pirmoreiz. Tur tad dabūju zināt, ka
es biju iekļuvis ministru listē.”

Andrieva Niedras un vēstuļu
liecinājums

1919. gadā 27. maijā Niedra raksta “Paskaidrojumu rīdziniekiem par
viņa kabineta izveidošanās apstākļiem un uzdevumiem”.  Tajā vērtējums par Kārļa Ulmaņa Pagaidu
valdības gāšanas mēģinājumu: “Šis solis bija ne tikai nelikumīgs un
nosodāms, viņš bija arī neprātīgs. (..) Mēs, latvieši, pie visa tā notikuma
bijām pilnīgi nevainīgi. Bet mums draudēja jau nākamās dienās tās briesmas, ka,
vāciešiem aizejot, velsies arī pār Kurzemi tāds pats lielinieku vilnis, kāds ..
gāja pār Vidzemi. Tad Latvija būtu galīgi izpostīta.”

1897. gada vasarā Andrievs Niedra ieiet vīra kārtā, salaulādamies ar
Emīliju Kristīnu Bankovsku, draugu Rūdolfu Blaumani kāzās nepaspējot ielūgt. Un
vairāku gadu sarakstē iestājas klusums. Tad Niedra 1898. gada 14. janvārī
raksta Blaumanim uz “Brakiem”: “…draugs tic draugam un viņa
draudzībai, neprasīdams draudzību pierādošus dokumentus ar zelta malām. (..)
Tev nav tās ticības, kas draudzību par draudzību padara. (.) No šīm rindiņām Tu
vari mācīties, ka ir izdevīgāki – asi uzbrukt, kur būtu jāaizstāvas. (..)
Teikšu tikai tik daudz, ka visus šos beidzamos mēnešus visā Vidzemē es gan esmu
tas vislaimīgākais cilvēks… (..) Visi vecpuiši, kas var precēties, un to
nedara, noziedzas paši pret sevi. Jāatskaita ir tie, kas meklē bagātas brūtes.
Tie būs jānodod rūniķa ziņā.”

Pārpratums noskaidrojas, un Blaumanis raksta Niedram: “Otrs (dzejolis)
ir ļoti smuks, tikai man ir neparasta viņa lielā vaļsirdība. Redzi, ja Tu allaž
būtu bijis tik atklāts mūsu starpā starp četrām sienām, kā te visu ļaužu
priekšā!” Dzejolis ir “Brīnos es, kad rudens diena, tur aiz priedēm
taisās aust…” 1901. gadā Alfrēds Kalniņš rada mūziku šim rindām. Abi
dižgari būtu varējuši sastapties Liepājas Sv. Annas baznīcā, jo tad, kad Niedra
kalpoja Kalsnavā (1908–1918), viņu uzaicināja Liepājas Sv. Annas draudze.
Nolasījis esot pat paraugsprediķi, taču viss izjūk – draudze atteikusies algot
jaunajam mācītājam sekretāri.

Drauga Blaumaņa balss apklusa Somijā 1908. gada 4. septembrī, pēdējo
vēstuli Niedram viņš atsūta, datējot to ar 16. jūliju. Lai kā mainītos uzruna
gadu gaitā, beigās tā atkal bija: “Mīļo Andriev!”

Bet Niedra ieraksta 1931. gadā
iznākušajā abu publicētajā sarakstē rindas: “Rūdolfs atrada sev paliekamu
vietu dzimtenē un tautas sirdī. Kur man tā būs?”

Raksts sagatavots,
izmantojot A. Niedras publicējumus, J. Ezergaiļa, Ā. Puriņa, B. Gudriķes, D.
Lūses, A. Bormanes pētījumus un publikācijas.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz