Sestdiena, 8. maijs Staņislava, Staņislavs, Stefānija
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

“Ar fotogrāfiju man nepietiek”

“Ar fotogrāfiju man nepietiek”
Foto: Kristīne Madjare
25.11.2015 12:36

Ilze Kļepikova

Atslēgvārdi

Mākslinieces IEVAS EPNERES tēva sapnis bija redzēt meitu
ārstes virsvalkā. Jaunā sieviete ar melnajām spožajām acīm, kādas jau piektajā
paaudzē no savas vecvecvecmāmiņas vologdietes mantojusi arī Ievas vecākā meita
Lūcija, izvēlējās mākslas ceļu. Tēva sapnis nepiepildījās, taču tuvinieki par
Ievas panākumiem ir lepni. Un noteikti ne viņi vien.

“Uzskatu, ka Ieva ir
mūsdienu mākslinieka – tāda, kādam viņam vajadzētu būt – personifikācija. Viņa
rada divos līmeņos – emocionāli un intelektuāli. Viņas darbiem vienlaikus ir
emocionāls, akadēmisks un intelektuāls pamats. Tas ir ļoti svarīgi, pat
lieliski, un tikai retais mākslinieks to spēj,” par mākslinieci Ievu
Epneri izteicies viņas pasniedzējs Nikolauss Šafhauzens.

Izstādes un rezidences tuvākā un
tālākā Eiropā, dalība festivālos, Maskavas laikmetīgās mākslas biennālē,
Venēcijas biennālē, nesen iegūta Purvīša balvas nominācija. Ievas Epneres
biogrāfijā var atrast ne mazumu nozīmīgu faktu. Līdzās šim uzskaitījumam un
mākslinieces darbības mērogiem izstāde “Paradīze jaunam cilvēkam”
dzimtajā Liepājā varētu likties ne tik nozīmīga, taču tā nav, māksliniecei tā
ir ļoti būtiska.

Izstādes atklāšanā atzināt – šī
jums 38 gadu vecumā ir pirmā izstāde dzimtajā pilsētā, muzejā. Izstādāties
pasaules galerijās, jūsu filmas ceļo pa festivāliem, piedalāties starptautiskās
rezidencēs. Bet jums ir svarīga atgriešanās mājās, atzinība šeit?

– Pirmos gadus ne. Kāda Liepāja!
Sākumā ātrāk vēlējos nokļūt Rīgā, vēlāk jau sekoja studijas ārpus Latvijas.
Taču pirms pāris gadiem es iedomājos, ka nebūtu slikti kādreiz sarīkot izstādi
Liepājā. Un tieši šogad mani uzrunāja “kim?” laikmetīgās mākslas
centra programmas direktore Zane Onckule un jautāja, vai man būtu interese
veidot izstādi Liepājas muzejā.

Negribu aizvainot Liepāju, bet,
no Rīgas raugoties, to kaut kādā ziņā var dēvēt par provinci. Vai jums kā
māksliniecei, kas nākusi no provinces, kādreiz kaut kādā ziņā ir licies, ka
sevi jāapliecina vairāk nekā citiem?

– Es Liepāju par provinci
neuzskatu. Bet domāju – ja es būtu dzimusi Rīgā un mana radošā darbība būtu
veidojusies tikai tur, tad kaut kādā ziņā varbūt nebūtu tik mērķtiecīga. Mans
mērķis sākotnēji bija Rīga. Varbūt liepājniekiem piemīt lielāks spīts.

Es varu būt laimīga, ka varu
darboties savā jomā, ka man ir iespēja regulāri izstādīties. Ja runājam par
izteiksmes līdzekļiem, tad tikai ar fotogrāfiju vien man nepietiek, vajag kaut
ko vēl. Vai nu tā ir filma, vai instalācija. Un vairākos manos darbos ir saikne
ar mūziku. Lūk, tas droši vien ir jaunības komplekss, ko es neesmu piepildījusi
– mūzika. Kad kādreiz dzīvojām Siguldas ielā, man bija kaimiņiene, pie kuras
gāju mācīties klavierspēli. Viņa aizbrauca uz Izraēlu, un tā mana klaviermācība
izbeidzās. Tagad man liekas tik žēl, ka neturpināju. Bet 30 gados iet mācīties
klavierspēli ir kaut kā neērti. Kaut gan varētu droši vien.

Kā jūs vispār nonācāt līdz
mākslai?

– Vislielākais paldies zīmēšanas
skolotājai Ausmai Vecvagarei. Es mācījos Pirmajā ģimnāzijā, toreiz vēl Pirmajā vidusskolā.
Skolotāja teica, ka man vajadzētu pamēģināt stāties mākslas skolā. Skolas laikā
bija olimpiādes, pirmās vietas. Tas viss – pateicoties viņai, jo man ģimenē
neviena mākslinieka nav.

Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā
un vēlāk arī Latvijas Mākslas akadēmijas bakalaura līmeņa studijās mācījāties
tekstilmākslu, bet esat pazīstama kā foto un video māksliniece.

– Jā, vispirms bija tekstils.
Vizuālo komunikāciju studēju maģistrantūrā kopā ar Katrīnu Neiburgu, Krišu Salmani,
manu vīru Kristapu Epneru. Mums bija labs kurss, kaut gan darbojāmies cits no cita
neatkarīgi.

Kā notika tāda pārslēgšanās no
tekstila uz vizuālo komunikāciju?

– Jau diezgan ātri sapratu, ka
vēlos pārstāties uz citu nodaļu. Man ļoti patīk tekstils, bet akadēmijā es
sapratu, ka notiek mīņāšanās uz vietas. Un tad, ja nemaldos, trešajā kursā,
sāku apmeklēt Andreja Granta fotostudiju. Sāku taisīt sietspiedes un tam
izmantoju stilizētas fotogrāfijas. Iepazinos ar savu nākamo vīru, kura tēvs
bija režisors, domāju, ka kinovides tuvums noteikti ietekmēja manu radošo
darbu. Bet interese par attēlu man ir bijusi vienmēr.

Uzskatu, ka Tekstilmākslas nodaļas
pagātne man palīdz attēlu radīšanā, jo materiāla sajušana ir ļoti svarīga.
Domāju, aušana, cimdu adīšana, kas ir bijusi pagātnē, ļoti daudz ko devusi. Tā
ka esmu par to priecīga. Un es atkal pamazām atgriežos pie materiāla. Piemēram,
šajā izstādē parādās zīds, protams, ar fotogrāfiju, bet tas ir. Man gribas
atkal kaut ko noaust. Jūtu, ka pirkstu gali tirpst. Bet, kamēr jaunākā meitiņa
mājās pa grīdu dzīvojas, tikmēr nevar putināties.

Jā, starp citu, ko tas vispār
nozīmē – būt māksliniecei mammai? Droši vien nevarat stundām pavadīt pie darba,
kā sabalansējat laiku?

– Es nezinu. Man visi prasa, kā
tu to dabū gatavu. Bet agrāk taču sievietes visu ko darīja un paguva! Man ir
sajūta, ka mūsdienās visi kļuvuši tādi tizli,
nevarīgi. Skatos, sevišķi paziņas, kuriem 35 gadu vecumā parādās bērni,
nofokusējas tikai uz tiem, un liekas – dzīve apstājusies. Bet tā jau nav. Bērni
īstenībā disciplinē – tu zini, ka tev no tikiem līdz tikiem ir laiks, tu
sasprindzinies un izdari. Tā nav atruna – ja tev ir bērns, tu nevari. Arī uz
Beļģiju studēt aizbraucu, kad Lūcijai tikko palika divi gadi. Ar visu mazuli
trijatā aizbraucām. Tagad skatos bildes – viņa taču bija tik maziņa! Toreiz
likās, ka divi gadi – tas ir liels cilvēks, un braucām.

Lai gan esat prom no Liepājas,
tomēr jauši vai nejauši ar šo pilsētu ik pa laikam esat saistīta. Beļģijā
iepazināties ar bijušo liepājnieci Baibu Bartkeviču, un tapa fotogrāfiju sērija
“Uzgaidāmā telpa”, veidojāt filmu par priesteri Andri Vasiļevski.
Esat fotografējusi vaiņodniekus ciklā “Zaļā zeme”.

– Kad aizbraucu uz Beļģiju,
sapratu, ko gribu darīt šeit. Distance vienmēr nāk par labu. Ja es nebūtu
aizbraukusi no Liepājas, es, visticamāk, arī nesāktu taisīt darbu par Vaiņodi.
Aizbraucu prom, un ar laiku parādījās ilgas. Un Vaiņodes sērija radās, kad
piedzima Lūcija. Aizbraucot uz Rīgu mācīties, uz Liepāju braucu reti, uz laukiem
vēl retāk. Taču, kad piedzimst bērns, esi spiests pavadīt vismaz mēnesi laukos,
lai mazulim tiek svaigs gaiss, un tad caur bērnu arī notiek tāda kā atgriešanās
pie savām saknēm. Doma par strādāšanu pie “Zaļās zemes” sērijas radās
tieši pastaigu laikā.

Bet filma par Andri Vasiļevski?

– Man vienmēr ir bijis jautājums:
kāpēc viņš izvēlējās kļūt par priesteri? Viņš bija viens no jaudīgākajiem mūsu
kursā. Kad es aizbraucu uz Rīgu, mūsu ceļi pašķīrās. Un tad pēc vairākiem
gadiem kādā lietainā dienā Rīgā, Lāčplēša un Avotu ielā es viņam uzskrēju
virsū. Tas bija 2006. gads. Andris pastāstīja,
ka ir ordinēts par priesteri.

Tad vairākus gadus atkal nebijām
tikušies, nejauši gadījās dzirdēt raidījumu, kurā bija neliela intervija ar
Andri. Nolēmu – kaut kas ar Andri ir jādara, kamēr viņš vēl ir tur (Alsungā – I. K.).
Tad es vēl nezināju, ka tas būs pēdējais gads, kad viņš ir Suitijā (pašlaik
A. Vasiļevskis ir priesteris Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē – I. K.).
Sākumā es gribēju taisīt filmu tikai par viņu, par viņa atsacīšanos no
mākslinieka karjeras, bet tad nāca klāt suitu tēma, sapratu, ka tur ir ļoti
plašs materiāls. Esat redzējusi filmu?

Diemžēl ne.

– Tagad tā ceļo. Šobrīd ir vēl
apskatāma Venēcijā, Nīderlandē un drīz būs Varšavā. Starp citu, pirms gada, kad
Andris ieguva “Zelta griezuma” balvu, viņš palūdza parādīt to filmu
Liepājas mākslas skolā. Tā bija mana pirmā radošā atgriešanās Liepājā. Pēc tam
filma sāka ceļot.

Jums ir kādas autoritātes mākslā?

– Man ļoti patīk apmeklēt
izstādes. Tas ir tas, kā man pietrūkst Latvijā, ka tu nevari regulāri redzēt
labas izstādes. Beļģijā katru nedēļas nogali kaut ko atklāja. Vai arī varēji
iekāpt vilcienā, trīs stundas, un esi Parīzē vai Amsterdamā, vai Londonā. Ļoti
iedvesmojoši ir atklāt kaut ko jaunu mākslā, kādu sev līdz šim nezināmu
mākslinieku.

Vai ilgas pēc intensīvās
mākslas dzīves nozīmē, ka jūs reiz varētu atstāt Latviju?

– Kad pabeidzu studijas Beļģijā,
pieņēmām lēmumu atgriezties. Bija jāsaprot, vai vēlamies, lai Lūcija kļūst par
flāmieti, jo, iekļaujoties viņu mācību sistēmā, kāda tur vairs latviete. Vīram
bija svarīgi saglabāt latvietību, braucām atpakaļ. Pēc studijām ir
izveidojušies daudzi kontakti, un lielākoties izstādes ir ārpus Latvijas, šeit
reizi gadā. Ir diezgan intensīvs laiks, es nevaru sūdzēties. Bet kopumā ir pat
labāk dzīvot un radīt šeit. Esmu priecīga par to, kā ir.

Kad jūs radāt fotogrāfijas,
video darbus, ko jūs tajos fundamentāli gribat paust?

– Lielās līnijās tas viss ir par
cilvēku, par tā sauktajām neredzamajām lietām – attiecībām, pārdzīvojumiem,
iekšējām drāmām, kā cilvēki uzvedas, cits pret citu
izturas. Tāpat mani arī interesē saikne starp cilvēku un pagātni. Piemēram,
darbs par Andri – par lēmumiem, ko pieņemam un kur tie mūs aizved. Mani
interesē visas šīs lietas. Man arī ļoti patīk interakcija ar cilvēkiem,
runāšanās. Sarunās rodas idejas jauniem darbiem.

Iznāk, ka jūs meklējat atbildes
uz būtiskiem jautājumiem cilvēku vidē, kas varbūt dzīvi pieņem kā pašsaprotamu
un paši šādus jautājumus nemaz neuzdod.

– Es iedomājos, piemēram, lauku
cilvēku. Cik liela jēga ir tajā, ko viņš dara. Viņš nevar līdz diviem naktī
atļauties lasīt grāmatu un gudri par to spriedelēt. Ir dzīves cikls, kas
pakļaujas dabas likumiem un gadalaikiem. Viņa darbībām ir fundamentāla jēga, un
mēs, mākslinieki, varam tikai mācīties. Mani šādi cilvēki ļoti inspirē. Mēs
viens otram esam vajadzīgi – tie, kas par viņiem taisa darbus, un tie, kas māca
paskatīties uz pamatvērtībām.

IEVA EPNERE

– Dzimusi Jerohina.

– 1996­. gadā beigusi Liepājas Lietišķās
mākslas vidusskolas Tekstilmākslas nodaļu.

– 2001. gadā ieguvusi Latvijas
Mākslas akadēmijas bakalaures grādu tekstilmākslā.

– 2003. gadā ieguvusi LMA
maģistres grādu vizuālajā komunikācijā.

– 2012. gadā pabeigusi
pēcmaģistrantūras studijas augstākajā tēlotājmākslas institūtā (HISK) Ģentē,
Beļģijā.

– Personālizstādes Rīgā,
Beļģijā, Francijā, Vācijā, grupu izstādes un festivāli Kanādā, Itālijā, Vācijā,
Francijā, Beļģijā, Nīderlandē, Ķīnā, Krievijā, Baltkrievijā un citur.

– Precējusies ar mākslinieku
Kristapu Epneru.

– Divu meitu – Lūcijas (gandrīz 7 gadi) un Karlīnas (10
mēnešu) mamma.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz