Vēl ne tik senā pagātnē gada nogalē bija ierasts pastkastītē ieraudzīt ne mazumu svētku sveicienu no tuvākiem vai tālākiem radiem un draugiem. Attīstoties tehnoloģijām, šī tradīcija strauji gājusi mazumā. Kad šī tradīcija radusies? Kā tā mainījusies un attīstījusies? Kas ar to notiek mūsdienās un vai ir pamats uzskatīt, ka drīzumā tā pavisam izzudīs?

Eņģeļi, puķes un sēnes

Ziemassvētku un Jaungada kartīšu sūtīšanas tradīcijas pirmsākumi meklējami pirms apmēram tūkstoš gadiem Ķīnā. Eiropā kaut kas nedaudz līdzīgs Jaungada apsveikuma kartītēm parādījies 15. gadsimtā, kad vācieši cits citam sūtījuši nelielas gravīras ar Bībeles sižetiem. Gada nogales kartīšu sūtīšana mūsdienu izpratnē aizsākusies 19. gadsimta pirmajā pusē. Gadsimta vidū pasta sūtījumi bijis dārgs prieks, ko varēja atļauties tikai turīgākie sabiedrības pārstāvji. Tomēr, tuvojoties gadsimta beigām, pasta pakalpojumi kļuvuši arvien pieejamāki plašākai sabiedrības daļai.

Krievijā pirmā pastkarte izlaista 1872. gadā. Līdz 1894. gadam kartīšu drukāšana bijis valsts monopols. Pēc monopoltiesību atcelšanas strauji uzplaukusi dažādu kartīšu drukāšana. Pirmās cariskajā Krievijā privātpersonas izdotās Jaungada kartītes bija tolaik pazīstamā fotomākslinieka un litogrāfa Kārļa Šulca dibinātajā uzņēmumā izgatavotās atklātnītes ar Latvijas un Igaunijas pilsētu skatiem. Par šo kartīšu saistību ar Jaungadu liecinājis vien uzraksts un datums.

Jaungada un Ziemassvētku kartītes visos laikos rotājuši ļoti dažādi motīvi – eņģeļi, pasaku tēli, sniegotas ainavas, bērni, arī dažādi vasarīgi elementi, kā puķītes, ogas un daudz kas cits. 20. gadsimta sākumā liela nozīme bija uz atklātnēm izmantoto elementu simboliskajai nozīmei, piemēram, laimes pakavam, četrlapu āboliņam – veiksmei.

Mūsdienās grūti izprast uz tā laika kartītēm attēloto. Kāpēc Ziemassvētki un Jaungads saistīts ar mušmiri, uz kuras sēž  bērni? Mākslas zinātniece Irēna Bužinska, kura pētījusi svētku kartīšu dizaina vēsturi un sūtīšanas tradīcijas, skaidro, ka 20. gadsimta sākumā mušmire bijis ļoti populārs simbols. Tā saistīta ar leģendām, pasakām, pagāniskiem rituāliem, buršanos un zīlēšanu. Sēne un bērns ir simboli, kuros var nolasīt jauna sākuma, pārsteiguma un brīnuma motīvus.

Buržuāziska palieka

Līdz Pirmajam pasaules karam Latvijas teritorijā pastkartīšu darbnīcu skaits strauji pieauga. Vietējo kartīšu klāstu papildināja Vācijas lielo firmu piedāvājums. Līdz 20. gadsimta 30. gadiem raksturīgākā kartīšu uzbūves kompozīcija Latvijā bija uz melna fona izvietots neliels attēls, kas papildināts ar dzejoli, novēlējumu un dekoratīvu elementu. Pagājušā gadsimta 30. gados atklātņu mode mainījās – fons kļuva balts, teksts uz tām tika uzdrukāts, izmantojot tipogrāfijas burtu salikumu.

I. Bužinska norāda: “Līdz pat neatkarības beigām ne tikai pie mums, bet arī visā Eiropā vācieši bija pirmie, kas okupēja šo tirgu. Viņiem bija ļoti daudz izdevniecību, un pieprasījums bija ļoti liels.”

Otrā pasaules kara laikā un pēc tā Padomju Savienībā svētku kartītes neizdeva, jo tās tika uzskatītas par “buržuāzisku palieku”. Sūtīt Jaungada apsveikumus atļāva tikai pēc Staļina nāves 1953. gadā. Tomēr cilvēkiem joprojām gribējās svētkus, tāpēc tajā laikā kartītes sāka izgatavot paši. Pēc 1953. gada tika atsākta apsveikumu kartīšu gatavošana tipogrāfijās un fotodarbnīcās. Aktīvi uzplauka arī pusnelegālā amatniecība un privātā jaunrade, kas apliecināja tautas ilgas pēc 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses kartītēm.

Mūsu reģionā raksturīgākās kartītes bija ar ziemas skatiem, tādējādi izvairoties no masu produkcijas, ko piedāvāja Maskavas tipogrāfijas. Pēc Jurija Gagarina pirmā lidojuma kosmosā 1961. gadā kartītēs parādījās arī kosmosa tematika un dažādi lidaparāti. Tomēr joprojām tika izdotas arī tradicionālās atklātnes, piemētam, ar egles zaru un rotājumiem.

Astoņdesmitajos gados cilvēki atkal paši ķērās pie kartīšu izgatavošanas. Šim nolūkam bija iecienīts īpašas atklātnes pasūtīt fotodarbnīcās vai pie privātajiem fotogrāfiem. 21. gadsimtā īpaši populāras atkal kļuvušas pašu gatavotas apsveikuma kartītes.

I. Bužinska novērojusi, ka, līdzīgi kā agrāk vācieši bija okupējuši kartīšu tirgu, tagad to izdarījušas lielās pasaules kompānijas, kas izgatavo kartītes visām dzīves situācijām, visām pasaules valstīm, piemēram, ASV uzņēmums “Hallmark”. Taču mākslas zinātniece uzskata, ka 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma kartītes nav iespējams pārspēt – ne radošuma, ne fantāzijas, ne kvalitātes, ne tipogrāfiskās meistarības ziņā. “Lai cik mums būtu labas izdevniecības, tā, kā drukāja toreiz, tā neviens tagad nedrukā, un domāju, ka arī nedrukās. Pirmkārt, tas ir ļoti dārgi. Tagad nav tāda pieprasījuma. Kartītes maksā, aploksne maksā, marka – tas beigās iznāk vismaz pusotrs eiro vienam cilvēkam,” uzskata I. Bužinska.

Pati mākslas zinātniece pēdējos gados kartītes nesaņem, arī viņa pati tās vairs nesūta. “Es visiem sūtu tikai elektroniski, un to dara lielākā daļa. Ar roku rakstītas vēstules tagad ir retums. Pagaidām, man liekas, tas ir lejupejošs process,” viņa uzskata.

Svēts pienākums

Liepājas muzeja krājumā glabājas ap simt Ziemassvētku un Jaungada kartīšu. No tām lielāko daļu muzejs saņēmis dāvinājumā pirms aptuveni 10 gadiem rīkotajā akcijā. Senākā kartīte ir no 1908. gada, bet jaunākā datēta ar 1959. gadu. Starp kartītēm, kādas sūtītas no 20. gadsimta sākuma līdz vidum, muzejā lielākoties ir tieši ar Jaungada sveicieniem. Taču I. Bužinska norāda, ka jau kopš tradīcijas sākumiem sūtītas gan Ziemassvētku, gan Jaungada kartītes. “Acīmredzot sūtīja pat divas kartītes – uz vieniem un otriem svētkiem. Toreiz pasts nebija tik dārgs,” viņa atgādina.

Muzeja vēsturniece Sandra Šēniņa atceras, ka padomju laikos tikai Jaungadā varēja sūtīt kartītes. Ziemassvētkos, protams, ne. “Es atceros savu jaunību, kad tas bija svēts pienākums – sēdēja un visiem radiem rakstīja kartītes. Vai tu gribi, vai negribi, vai ir laiks, vai tā nav, sēdēja un dienas divas rakstīja visiem kartītes,” stāsta S. Šēniņa. Un turpina: “Vispirms jau bija tās kartītes jāatrod, jo toreiz nebija tik lielas izvēles. Negribējās sūtīt ar krievu kosmosa raķetēm.” Viņa novērojusi, ka laikā, kad Latvija atguva neatkarību, cilvēkiem gribējās visu spožu, arī kartītes. Tagad spožums vairs nav tik aktuāls, izvēlas kaut ko vienkāršāku, dabiskāku.

Iepriekšējā gadsimta 70.–80. gados pastkastītes svētku laikā bijušas pilnas. Pasts bijis ļoti noslogots, un bijis uztraukums par to, vai sveiciens adresātu paspēs sasniegt laikā, jo “pēc jaunā gada – tas nav labais tonis”. Kad stacionāros telefonus nomainīja mobilie, cilvēki aktīvi sāka sūtīt apsveikuma īsziņas. Savukārt tiem, kam parādījās datori, labais tonis bijis nevis rakstīt kartīti ar roku, bet ielīmēt tajā sveicienu datorrakstā. S. Šēniņas paziņu lokā ir cilvēki, kas šodien kopj vēl kādu kartīšu sūtīšanas tradīciju – Ziemassvētku noskaņās nofotografējas ar ģimeni un foto sūta kā pastkarti.

“Latviešiem Ziemassvētku apsveikumu rakstīšana ir svēta lieta. Tā bija un ir svarīga lieta – atcerēties radiniekus pirms svētkiem, kaut ko labu viņiem pateikt, novēlēt,” uzskata vēsturniece. Arī atrodoties izsūtījumā Sibīrijā, latviešiem bija svarīgi nosūtīt svētku kartītes uz dzimteni, un viņi tās zīmēja paši. 

S. Šēniņa, tāpat kā viņas gados jaunākā kolēģe Liene Putāne, ar roku rakstītus Ziemassvētku sveicienus ilgus gadus vairs nesūta. L. Putāne gan atceras izņēmuma gadījumu, kad viņa divus gadus dzīvojusi ārzemēs. Tad kartītes sūtījusi radiniekiem uz Latviju. Galvenokārt tieši vecākā gadagājuma, jo tie, viņasprāt, šādus sveicienus spēj vairāk novērtēt. Sveicieniem viņa nav izvēlējusies klasiskās svētku kartītes, bet gan ar sniegotu skatu no vietas, kur atradusies.

“Es domāju, ka, ja es pati sūtītu, tad būtu arī pretreakcija. Tas tāds slinkums. Skatījos, ka UNESCO izdod kartītes, kuras nopērkot tu arī ziedo. Ja es sāktu, tad noteikti ar tādām,” spriež L. Putāne. Tagad viņa Ziemassvētku sveicienus raksta internetā Whatsapp vai Facebook, jo tā esot ātrāk, lētāk.

Jaunie vairs nesūta

Liepājniece Ruta Bite gada nogales svētku kartītes sūta jau kopš bērnības, kad mamma likusi rakstīt krustmātei un citiem radiem. Tad, kad aizgājusi “savā dzīvē”, sākusi pati sūtīt kartītes radiem un paziņām un to turpina joprojām. Tagad tikai nedaudz mazāk kā agrāk. Viņas sūtītos sveicienus saņem gan radi Austrālijā, gan studiju laika draudzene Inčukalnā, gan radinieki – arī Liepājā.

Saņemto kartīšu gan ar katru gadu paliek arvien mazāk, bet pensionāre par to īpaši neskumst. Svarīgi ir kartīti nosūtīt. Viņai šķiet, ka ar roku rakstīts sveiciens ir daudz personiskāks nekā, piemēram, telefona zvans. “Es kartītes parasti salieku virtuvē uz bufetes. Ir kādreiz bijis tā, ka nokrauts viss plaukts, bet tagad apsveikumu paliek arvien mazāk. Paziņu loks jau arī sašaurinās, kad cilvēki nāk vecāki,” stāsta R. Bite. Ilgu laiku visas saņemtās kartītes saglabājusi, bet nesen tās tomēr drusku pašķirotas. Kā īpašu svētku sveicienu viņa atceras pirmās no Austrālijas saņemtās kartītes, kas ļoti atšķīrušās no tā, kas bijis pieejams Latvijā – košākas, ar muzikāliem ieskaņojumiem.

Par to, ar kādiem motīviem greznotas kartītes izvēlas, R. Bite stāsta: “Kā kuru gadu. Citreiz es vairāk ziemas skatus izvēlos, citus gadus ar rūķīšiem. Kā nu iekrīt. Šogad man ir ar stilizētu egli un eņģelīšiem.” Viņa atceras, ka padomju laikā populāras bijušas kartītes ar briežiem, Salatēvu, tāpat bijuši arī rūķīši, eglītes – līdzīgi kā šobrīd. Kartītēs R. Bite parasti raksta kādu dzejolīti vai tautasdziesmu un, protams, arī novēlējumu. Kādu laiku apsveikumus liepājniece gatavojusi arī pati, bet pēdējā laikā izvēlas veikalu piedāvājumu. Šobrīd kartīšu izvēle ir ļoti liela, katrs var atrast, ko vien sirds vēlas.

“Tradīcija saglabāsies, kamēr būsim mēs, vecākā gadagājuma cilvēki. Jaunie vairs neraksta kartītes. Mani bērni jau arī nesūta. Jaunajiem ir cita domāšana,” uzskata R. Bite.

Atkal nāk modē

VAS “Latvijas pasts” ārējās komunikācijas vadītāja Gundega Vārpa skaidro, ka Ziemassvētki ir laiks, kad pasta sūtījumu skaits strauji palielinās. Vidēji dienā uzņēmums apstrādā 25 tūkstošus vēstuļu, bet decembrī šo sūtījumu skaits dubultojas. Pieaug arī nosūtīto pastkaršu skaits, piemēram, pagājušā gada septembrī tas bijis nepilni 86 tūkstoši, bet decembrī – ap 108 tūkstošiem. To, cik lielu daļu no tā veido privātpersonu un uzņēmumu sūtījumi, gan neesot iespējams pateikt.

G. Vārpa norāda, ka pēdējos gados kartītes tiek sūtītas arvien vairāk. Ļoti maz sūtīja ekonomiskās krīzes laikā. Tad arī ļoti daudz uzņēmumu atteicās no sadarbības partneru sveikšanas svētkos. “Uzņēmumiem tie apjomi bija ļoti lieli, tāpēc tas uzreiz bija arī jūtams. Droši vien samazinājās arī privātpersonu sūtījumu daudzums. Tas bija laiks, kad cilvēki taupot izlīdzējās ar modernajām tehnoloģijām,” stāsta G. Vārpa.

Šobrīd ar roku rakstīts sveiciens kļuvis par ekskluzīvu lietu. “Tas atkal ir nācis modē. Cilvēkiem viss jaunais ātri apnīk. Saņemot tādu taustāmu sveicienu, kas ir īsta pastkarte, cilvēkiem ir liels pārsteigums un prieks,” uzskata G. Vārpa.

“Latvijas pasts” katru gadu izdod īpašas Ziemassvētku kartītes. Un katru gadu tiek izdotas arī īpašas svētku pastmarkas. Šogad to autore ir latviešu māksliniece un bērnu grāmatu ilustratore Anita Paegle.

Rakstā izmantots Evijas Haukas raksts “Ziemassvētku kartīšu mistērija” žurnālā “Patiesā Dzīve” pērn decembrī.