Jaunais diriģents un mūzikas skolotājs Andris Mockus ar saviem koristiem piedalīsies Skolēnu dziesmu un deju svētkos.

Viņa kopā ar Ilzi Valci vadītā Bērnu un jaunatnes centra Jauniešu kora studija vienīgā no liepājniekiem piedalīsies koru fināla konkursā Rīgas Latviešu biedrības namā 7. jūlijā. Tāpat priecīgas ir koristes no Raiņa 6. vidusskolas kora, jo skates 1. pakāpes laureāta diploms ir pavēris ceļu uz Rīgu. 

Andris Mockus ir liepājnieks, mācījies 8. vidusskolā, pamatskolu beidzis 5. vidusskolā. Un tad viņa ceļš tālāk veda, kā saka, pa mūzikas līniju. E. Melngaiļa vidusskolā viņš apguva kordiriģēšanu. Tagadējā Liepājas Universitātē puisis iesāka studēt par mūzikas skolotāju, bet pēc gada iestājās Mūzikas akadēmijā, kur ieguva mūzikas skolotāja kvalifikāciju.

Liepājā jaunietis atgriezās grūtā laikā, pašā krīzes zemākajā punktā. Skolotājiem bija gan slodzes, gan atalgojums stipri vien apcirpts, un šķita, ka dabūt darbu jaunam pedagogam ir tikpat kā neiespējami, Andris pierādīja, ka taisnība ir vecu vecajam sauklim: “Kas meklē, tas atrod!”

“Darbs ne pie viena pats neatnāk,” uzskata Andris un aktīvi iesaistījās tā meklējumos. “Te jau nemaz tik liela tā mūzikas skolotāju vide nav, cits citu labi pazīstam!” Savulaik viņš dziedājis korī “INTIS”, kuru vada Ilze Valce, arī Liepājas Mūzikas vidusskolas korī, piedalījies gan skolēnu, gan lielajos Dziesmu un deju svētkos kopā ar citiem dziedātājiem.

Vispirms viņš dabūja darbu Kapsēdes pamatskolā, tad jau nāca piedāvājums mācīt mūziku un vadīt kori Raiņa 6. vidusskolā, kopā ar savu skolotāju Ilzi Valci viņi izveidoja kora studiju Bērnu un jauniešu centrā.

Tā nu jaunajam pedagogam tagad darba pilnas rokas, spēj tikai visur aiziet un aizbraukt. Viņš vēl strādā arī Kuldīgas Tūrisma vidusskolā par kora diriģentu un kopā ar savu diriģēšanas pasniedzēju, profesoru Juri Kļaviņu diriģē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes jaukto kori “Jubilate”. Tāda pašlaik mūsu valstī ir situācija, un arī jaunais pedagogs ir sapratis: ja tu vēlies dzīvot vismaz kaut kādā komfortā, tev ir jāstrādā vairākās vietās.

Bet jaunais pedagogs ir spara pilns, un galvenais, ka viņš pret savu darbu izturas ar vislielāko nopietnību. Mūzikas skolotājs uzslavē visas skolas, kurās strādā. Jo svarīgi ir just skolas vadības un kolēģu atbalstu. Un, redzot savu skolotāju tik nesatricināmi mierīgu, prasīgu un mērķtiecīgu, arī skolēni nevar atpalikt un mācās. Mācās tik nopietni, ka 6. vidusskolas pamatskolas klašu meiteņu koris veiksmīgi tika cauri visiem skates sietiem un ticis līdz lielajai Mežaparka estrādei.

Ar 6. vidusskolas bērniem nācās krietni saraut. Andris Mockus tur sāka strādāt, kad mācību gads jau bija ieskrējies – no decembra. Iepriekšējais kora sastāvs bija mainījies, un Andris Mockus rīkoja jaunu atlasi. Viņš apgāž priekšstatu, ka skolēniem koris nepatī, un ka viņi nemēdz par visu vari tiekties uz to, kas nav obligāts. Kā, piemēram, skolā – kora stundas.

“Ar bērniem ir citādāk. Pirms tam biju strādājis ar jauniešu un pieaugušo koriem,” saka jaunais diriģents, akcentējot: “Bet es jūtos labi!” Viņš uzsver, ka nevienu jau nespiež dziedāt korī, ja tu vari nodziedāt, tad, lūdzu, nāc. Un, ja sākumā varbūt daža no dziedātājām domāja, ka pie jaunā, meiteņuprāt, tik smukā diriģenta varēs tikai kā uz plezīru atnākt, tad tā rūgti maldījās. “Ir robežas, kuras skolēnam ir jāzina un jāievēro. Mana jaunība? Tā var gan traucēt, gan palīdzēt. Man arī pašam jāzina, cik tālu varu atļauties jokus dzīt. Bet, manuprāt, mums korī ir tādas čomiskas attiecības. Un tās netraucē darbam. Jo, kopā mēģinot, esam ieguvuši savstarpēju uzticēšanos,” domā diriģents. Kad tuvojās skate, koris mēģināja nepaguris, tā ka iegūtais pirmās pakāpes diploms ir atalgojums gan diriģentam, gan katrai no koristēm par ieguldīto darbu. Liela daļa no koristēm nekad nav bijušas Dziesmu un deju svētkos, un Andrim nācās viņām pastāstīt, kas īsti gaidāms. 

Vēl viņš saka, ja man ir atbilstošs izglītības dokuments, kas ļauj strādāt skolā un mācīt bērniem mūziku, tad kāpēc gan to neizmantot. Un tā Andris Mockus māca 6. vidusskolas 7., 8. un  9. klašu audzēkņiem mūzikas stundas.

“Tas jau ir tikai sākums. Šobrīd nejūtos, ka būtu ko lielu izdarījis, tāpēc noteikti turpināšu strādāt, pilnveidot sevi,” sacīja A. Mockus.

“Kāpēc es izvēlējos kordiriģēšanu?” aizdomājās Andris un atzina, ka sākumā tā viņu nemaz neinteresēja. Viņš ir mācījies spēlēt akordeonu, ir apguvis klavierspēles mākslu, studējot Mūzikas  akadēmijā – arī kokli, prot spēlēt ģitāru un sitamos instrumentus. Tā pa īstam diriģēšana viņam sākusi patikt, kad mācījies Mūzikas vidusskolas 3. kursā. Viņš izveidoja kori Būvamatniecības vidusskolā: “Un tad man iepatikās pašam kaut ko darīt.”

Viņš uzskata, ka kora diriģentam vispār ir jābūt ļoti gudram, jāprot saprasties ar jauniešiem, jāmāk piedāvāt kreatīvas idejas. Grūtāk ir bijis bērniem iemācīt, ka nekas nemainās no tā, ja tikai atnāk uz kori. Katrā mēģinājumā ir kaut kas jāapgūst, ir jāmācās dziedāt. Un tad jau viņi klausīs katram sava diriģenta rokas vēzienam.

Apstāties attīstībā Andris Mockus nedomā. “Jo plašāks redzesloks, jo jaukāka dzīve,” viņš uzskata. Un domā, ka, iespējams, vēl studēs kaut ko saistībā ar kultūras jomu, jo priekšā taču ir visa dzīve. Un, kā saka Andris, kāpēc lai nepamēģinātu vēl kaut ko citu.

Daina Meistere,

Tūlīt diriģents Andris Mockus uzdos toni, lai koris var sākt balsis noskaņot dziedāšanai.