Tautas lietišķās mākslas izstāde ir kļuvusi par Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku neatņemamu sastāvdaļu, kurā dalību ņēmuši arī mūspuses meistari. Pašlaik Liepājas tautas mākslas studijas aktīvi strādā, lai būtu ko piedāvāt izstādes veidotājiem, kas izvēlēsies, kādus darbus Rīgā vasarā izrādīt pašu un ārzemju viesu priekam.

Koncepcijai dziļa doma

2013. gada 30. jūnijs – šajā datumā notiks Vispārējo latviešu 25. dziesmu svētku un 15. deju svētku atklāšana, un tad arī durvis vērs izstāde, kurā līdz pat septembrim būs apskatāmi Latvijas tautas lietišķās mākslas studiju dalībnieku labākie darbi.

Iepriekšējos Dziesmu svētkos izstādes bija izvietotas gan Dzelzceļa muzejā, gan Ķīpsalas hallē. Šogad izvēlēta Rīgas Mākslas telpa, kas atrodas zem Rātslaukuma. Tam ir gan savi plusi, gan mīnusi. Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra direktore Baiba Kļava norāda, ka šī vieta laba ir tajā ziņā, ka atrodas pašā Rīgas sirdī. Līdz iepriekšējo gadu izstāžu norises vietām daudzi neaizbrauca, jo tās atradās ārpus centra. Tāpēc šoreiz izstāde varētu būt labi apmeklēta. Taču, salīdzinot ar Ķīpsalas halli, Rīgas Mākslas telpa kvadratūras ziņā ir mazāka, tāpēc tajā, visticamāk, nevarēs izvietot tik daudz darbu, kas, protams, skumdina to darinātājus. To apliecina arī Tautas lietišķās mākslas studijas “Kursa” vadītājas Ilmas Rubenes teiktais: “Neviens lielais muzejs negrib ņemt pretī lietišķo mākslu, tikai nav īsti skaidrs, kāpēc. Ir tik daudz studiju, arī cilvēki, kas individuāli strādā, kas būtu pelnījuši, ka reizi piecos gados var izlikt savus darbiņus, piemēram, Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā vai “Arsenālā”, kur telpas tomēr ir lielākas. Tas mums sāpina sirdi.”

Šajā vasarā Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku organizētājs Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centrs izsludināja metu konkursu ar mērķi atrast Tautas lietišķās mākslas izstādes māksliniecisko koncepciju un tās īstenotāju. No četriem iesniegtajiem pieteikumiem par veiksmīgāko atzina biedrības “Latviešu tautas mākslas savienība” ideju – stāstu par mantotās tradīcijas pārnesi šodienā. B. Kļava zina teikt, ka “Latviešu tautas mākslas savienības“ priekšsēdētāja Dagmāra Prīberga iepriekš vairākus gadus strādājusi Kultūras ministrijā un pati vada lietišķās mākslas studiju: “Viņa ir ļoti zinošs cilvēks šajā jomā, profesionālis, laba pārvalda situāciju, zina, kā šādas izstādes jāorganizē.” 

Izstādes ideja sasaucas ar Vispārējo 25. latviešu dziesmu svētku un 15. deju svētku kopējo koncepciju “Gaisma līgo Latvijā”. “Līgo” šajā gadījumā nozīmē “Lai top!”. “Izstādes mākslinieciskā koncepcija ir spēcīga, ar vērienu, dziļu domu,” atzīst B. Kļava. Ekspozīcija tiks veidota, rādot katra tautas lietišķās mākslas žanra pārtapšanu līdz mūsdienām, paredzot eksponēt darbus gan tradicionāli, gan izmantojot mūsdienu tehnoloģijas iespējas. “Tradīcijas ir visu pamatā, protams, no tām nekur nevaram aizbēgt. Bet ir jādzīvo šodienā, jāizmanto šodien esošie materiāli, to sniegtās iespējas,” atzīst izstādes koncepcijas autore. Mūsdienu tendences izstādē ar stikla un keramikas izstrādājumiem labi atspoguļos arī jaunie dizaineri.

Ekspozīcijas diagonāli dalīs divi dzīves atsvari jeb, kā saka D. Prīberga, debesis un zeme. Debesīs (pie griestiem) atradīsies cimdi, zeķes, pastalas, koka karotes un citi sīkāki priekšmeti. Bet uz zemes – keramika, stikls. Izmantojot multimediju iespējas, uz grīdas tiks rādīti mežģīņu raksti, ornamenti. Bet uz Rīgas Mākslas telpas kāpnēm iecerēts eksponēt latviešu tērpu. Manekeni būs ģērbti dažādu novadu apģērbos, kas parādīs, piemēram, ar kādiem ļaudis svētkus svinēja, ar kādiem, kā saka TMLS “Liepava” vadītāja Smaida Rubeze, Liepājas freilene gāja uz tirgu.

Katram izstādes darbu grupējumam būs moto – rindiņas no kādas dziesmas vai tās nosaukums. “Teiksim, “Ziedi, ziedi linu druva” varētu būt moto lina izstrādājumiem,” pieļauj B. Kļava. Iespējams, attiecīgā dziesma varētu skanēt fonā.

Ar izstādes koncepciju liepājnieki un saldenieki iepazinās pirms dažām nedēļām. Liepājnieki uzskata, ka koncepcijai būtu jātop vismaz gadu, divus iepriekš. “Jo izstādes darbus nevar radīt trīs dienu vai mēneša laikā, tie vienmēr tiek gatavoti ļoti rūpīgi,” pamato studiju vadītāji. “Kad ir iedota tēma, ir pilnīgi cits strādāšanas veids. Tagad praktiski iznāks darbus pieskaņot, atlasīt tos, kas atbilst izstādes tēmai,” apsver I. Rubene. Jautāta, cik darbu studijas varētu iesniegt izstādei, S. Rubeze norāda: “Mēs neesam ražotne, cik pagūs, tik pagūs.” Cilvēki, kas iesaistījušies studijās, ne katru dienu var nodarboties ar savu vaļasprieku, daudzi paralēli strādā un līdztekus izstāžu darbiem rada lietas sadzīvei, ikdienai, kas nonāk pašu lietošanā, aizceļo kā dāvanas vai tiek pārdoti tirdziņos.

Pamostas pašapliecināšanās kāre

Lai arī D. Prībergai būs daudzi palīgi, sadarbības partneri –fotostudija un dizaina birojs “Pieci ezeri”, Dizaina informācijas centrs un arhitekte Laura Pelše – tomēr, pēc B. Kļavas domām, iekārtot šādu izstādi nebūs viegli. “Tas ir ļoti smalks plānošanas darbs, es to salīdzinātu ar deju lieluzveduma tapšanu – tā veidotājiem jāredz laukuma zīmējums jebkurai dejai un uzdevumam kopumā, jāzina, kur katrs puisis, meita stāvēs, kurā brīdī un uz kuru vietā dosies prom no laukuma. Viss tiek filigrāni izzīmēts uz papīra. Arī Dagmāra ar saviem sadarbības partneriem būtībā izzīmē šo izstādes rakstu. Viņai jāzina, kur atradīsies puzuri ar cimdiem, kur smalkie darbi, izšuvumi, kur keramika. Un viss jāsaliek tā, lai pēc iespējas vairāk šos darbus varētu izlikt. Tas ir nenormāls darbs,” atzīst B. Kļava. Turklāt nevar darbus vienkārši izlikt. Tiem jābūt saskaņotiem pēc krāsām, izvietotiem tā, lai cilvēks, ienācis izstāžu vietā, sajūt pausto filozofiju.

Lai izstāžu veidotāju darbu kaut nedaudz atvieglotu, D. Prīberga aicināja studiju dalībniekus, kas darbus vēl darina, tos veidot tā, lai nav katrs no savas operas, piemēram, būtu ieturēti vienās krāsās, toņos.

B. Kļava uzskata, ka šādu izstādi noteikti nevarētu iekārtot cilvēks, kas nepārredz laukumu jeb nezina, kādi darbi top katrā Latvijas studijā. “Dagmāra daudzu gadu garumā, braukādama pa Latvijas novadiem, ir iepazinusi studijas un zina, uz ko katra vairāk tendēta, pārzina meistaru darbus,” zina teikt B. Kļava. Taču piebilst – viena lieta ir pārzināt meistaru veikumu, cita – ko tie iesniegs izstādei.

Bet kā darbi nonāk līdz lielajai izstādei? Vispirms mūspuses cilvēku veikums būs izvietots Kurzemes reģiona lietišķo studiju kopizstādē, kas martā notiks Liepājas muzejā. Uz to ieradīsies lielās izstādes rīkotāji, eksperti un atlasīs darbus. Tas, cik daudz darbu no katras studijas izvēlēsies, savā ziņā ir prestiža jautājums. Jo vairāk darbu izvēlēts, jo augstāks ir studijas novērtējums. 

B. Kļava piekrīt, ka lielajā izstādē zūd autora individualitāte, jo nebūs iespējams ieraudzīt, kas ir adījis vienu vai otru pie griestiem košajā puzurī piekārto cimdiņu. Taču arī estrādē vai korī netiek izcelts katrs dalībnieks, prieku skatītājiem rada viss dalībnieku kopums.

“Manuprāt, jebkuram cilvēkam, kurš kaut ko rada, ir vērtīgi un svarīgi, ka viņa darbus publiski parāda, novērtē. Šī ir iespēja tikt novērtētam augstākajā līmenī,” ieguvumu no piedalīšanās Dziesmu svētku izstādē, skaidro B. Kļava. “Liepavas” vadītāja S. Rubeze izsver, ka lielākā ieguvēja no šādas Dziesmu svētku izstādes ir Latvijas valsts. “Cilvēkiem, kas nākuši gadiem uz studiju vai kas nesen nolēmuši saistīties ar šādu aktivitāti, jau tā ir tāda kā dzīves filozofija, slimība, hobijs. Patiesībā, viņi darbotos, neskatoties uz to, ir vai nav Dziesmu svētki.” Bet, tuvojoties Dziesmu svētkiem, cilvēkos esot jūtams lielāks uzbudinājums, pašapliecināšanās kāre. “Studiju ieguvums ir gandarījuma līmenī, ne materiālā,” precizē S. Rubeze. I. Rubene papildina, ka Dziesmu svētki dod stimulu studijas dalībniekiem radīt kaut ko jaunu. “Vajag jau pagrūdienu no kaut kurienes,” viņa nosaka.

Noskaņojums ir labs

Paralēli izstādei Dziesmu svētku laikā Vērmanes dārzā notiks gadatirgus un pasāžā pie Rīgas domes meistardarbnīcas, kurās interesanti varēs izmēģināt roku, darinot, piemēram, dzintara rotas. Vai tajās liepājnieki piedalīsies, I. Rubene par savu studiju vēl konkrēti pateikt nevar, esot jāizvērtē, vai to atmaksāsies darīt. Bet iepriekšējos gados viņas meistari ir piedalījušies. “Mēs esam veduši motoriņus, ar ko apstrādā dzintarus,” atminas I. Rubene. Gan Dziesmu svētkos, gan citos pasākumos, kuros “Kursas” meistari rādījuši savu arodprasmi, vienmēr bijusi liela interese par viņu darbu. “Ne tikai bērni, bet arī pieaugušie sēžas pie motoriņa cits pēc cita,” gandarīta ir I. Rubene.

Bet kāds tad ir noskaņojums studiju vadītājiem un dalībniekiem pusgadu pirms lielā notikuma? “Noskaņojums ir labs, ir mērķis, dēļ kā strādāt. Mēs zinām, ka vasarā nedēļu pavadīsim Rīgā, aiziesim uz izstādi, pabūsim Vērmanes dārzā uz tirdziņu, kur var rast jaunas idejas, un paskatīties, kā citi strādā,” saka studijas “Zītars” vadītāja Austra Ziemele. “Atmosfēra Rīgā Dziesmu svētku laikā ir brīnišķīga. Sākumā šķiet, ka būs grūti Rīgā pavadīt tās sešas, septiņas dienas, bet, kad tā nedēļa nāk uz galu, liekas, ka vēl varētu kādu laiku tur pabūt. Un priecāties līdz ar dejotājiem, koristiem. Visi tur tādi dikti draudzīgi, nāk klāt un prasa, no kurienes katrs ir. Tur valda tāda kopības sajūta.”

Egona Zīverta foto

Studijas “Zītars” vadītāja Austra Ziemele stāsta, ka uz izstādi aizceļos skaistākās rotas no dzintara, iespējams, arī šīs krelles un aproces.

Darinot segas, pie stellēm Anna Treimane pavada ne vienu vien stundu dienā.

Ilma Rubene apgalvo, ka Dziesmu svētku izstāde meistariem dod stimulu darboties un ģenerēt jaunas idejas.